Iebraucot “Lejnieku” mājas pagalmā, mūs sagaida divi lieli rējēji – dižciltīgs rotveilers un kaukāzietim līdzīgs jauktenis. Lai gan pagalmu vēl klāj nenokusuša sniega kaudzes un dubļu lāmas, pamanām, ka te dzīvo darbīgi saimnieki. Dzirdot mājas sargu sacelto troksni, mūs sagaida saimniece Kristīne – trausla, gados jauna sieviete. Viņa mūs vedina silti sakurinātā virtuvē, kur kafiju gatavo Kristīnes mamma Agra. Visas apsēžamies pie saimes galda un saruna var sākties.Izlemj pārcelties uz laukiemIzrādās, Netles “Lejniekus” par savām mājām sāka saukt pirms četriem gadiem. Līdz tam viņi dzīvoja vīra Jāņa dzimtajā Siguldā, bet, līdzīgi kā daudzām citām jaunām ģimenēm, neizturams kļuva bezdarba un bankas kredīta slogs, tāpēc nācās domāt, ko darīt, lai izdzīvotu. Ģimene vienojās, ka, dzīvojot Rīgas guļamrajonā – Siguldā, kur dzīves dārdzība sit augstu vilni, nekas uz labo pusi nemainīsies, tāpēc jāmeklē dzīvesvieta laukos. Galvenais nosacījums bija, lai pie mājas būtu pietiekami daudz zemes, personīgais mežs, skola un lai būtu pieejama luterāņu baznīca. Mežs bija vajadzīgs, jo ģimenei jau bija negatīva pieredze ar malkas gādāšanu un tās fantastisko dārdzību. Pēc sludinājuma ievietošanas ģimene nolēma apskatīt divus lauku īpašumus – Latgales pusē Subatē skaista ezera krastā un Ēveles “Lejniekus”. Izvēle krita uz “Lejniekiem”. Pirmo reizi ienākot aizaugušajā mājas pagalmā, Kristīne uzreiz sajuta un zināja, ka tā būs viņu māja. To, ka izvēle ir pareiza, sajutuši arī vīra vecāki. Atbraucot apskatīt māju, uz citiem noskatītajiem īpašumiem vairs nebrauca.Pirmo būvēs kūti Lai gan dzīvojamā māja ir jau gandrīz gadsimtu sena, tomēr jaunā ģimene ir te jau iedzīvojusies. Pārceļoties Netles neļāvās kārdinājumam uzņemties jaunas kredītsaistības, tāpēc mājās veikti tikai paši nepieciešamākie uzlabojumi. Proti, pašu spēkiem pārvilkta elektroinstalācija, ierīkots ūdensvads un izbūvēta tualete, kā arī uzmeistarota jauna apkures sistēma. Kristīne atzīst, ka pagaidām jādzīvo, kā ir, jo viss nepieciešamais ir sagādāts un nodrošināts. Tas, ka vizuālais skats nav pats pievilcīgākais, pagaidām ir jāpiecieš. Gadījumā, ja finansiālais stāvoklis uzlabosies, pirmais, ko ģimene būvēs, būs jauna un pamatīga kūts. Šo senču gudrību, ka vispirms jāsāk ar kūti, Kristīne ņēmusi vērā. Viņa piekrīt latviešu gudrībai, ka kūtī dzīvo ģimenes barotāji, tāpēc jārūpējas, lai lopiņiem būtu pēc iespējas labāki apstākļi. Iepazīšanās – komiska Atceroties pirmo pavasari, Kristīne stāsta, ka piemājas dārzu apstrādājuši ar lāpstu un dakšām. Kam palūgt traktoru, lai uzar zemi, nav zinājuši un nav arī meklējuši. Ēvelieši, līdzīgi kā lielākais vairums ziemeļvidzemnieku, nemaz tik ātri nepieņem un nebrāļojas ar ienācējiem. Ar to bija jārēķinās. Tagad ar kaimiņiem vairs nav problēmu, bet sākums bijis grūts. Arī iepazīšanās ar pagasta pārvaldi izvērtusies diezgan komiska. Kristīne, apzinīga būdama, gājusi uz pagastmāju reģistrēt suni un samaksāt nodevu. Kāda nodeva? Dzīvojot Siguldā, tas bija pašsaprotami. Par šādu ienācējas rīcību liels bijis vietējo izbrīns. Otrais gājiens uz pagastmāju bija saistībā ar nodarīto skādi. Ziemā, no ceļa greiderējot sniegu, pagasta traktorists nejauši uzbraucis Netlu kanalizācijas akas vākam un to salauzis. Tolaik Kristīnes vīrs atradies ārpus Latvijas, tāpēc ar visu galā bija jātiek ģimenes sievietēm. Kristīne devusies uz pagastmāju, un, gods kam gods, vāku sataisīja un šķībi uz ienācējiem neskatījās.Mīlestība un aizraušanās – zirgi Jautāju, kur Kristīne guvusi tik zemniecisku domāšanu, kā pareizi saimniekot un dzīvot laukos. Viņa atklāj, ka jau kopš bērnības viņas mīlestība un aizraušanās ir zirgi. Bērnībā ar kājām katru dienu mērojusi septiņus kilometrus līdz Krimuldai, lai tikai pabūtu kopā ar zirgiem. Naudas, lai izbraukātu ar autobusu, vienkārši nebija. To, ka sapņi piepildās, apliecina tas, ka ģimene tagad rūpējas par ķēvīti Intrigu un kumeliņu Klipso. Ziemā, kad puikas jānogādā uz skolu, Kristīne kamanās jūgusi ķēvīti. Ietaupījusies degviela, bet pašiem prieks par izbraucienu. Kristīne sapņo, ka varbūt kādreiz varēs atļauties savā īpašumā ļaut bērniem un visiem interesentiem nākt pie zirgiem, rīkot izjādes, kā arī iemācīt jaunajai paaudzei izjust lauku dzīves burvību. Pašlaik tas ir tikai sapnis, jo viņa vēlas šos priekus dāvāt bez naudas. Šādai labdarībai vajag naudu, kuras ģimenei vēl nav. Pašlaik Kristīne ir norūpējusies, jo neizdodas par adekvātu samaksu iegādāties zirglietas, piemēram, ratus. Sieviete atzīst, ka viņa galīgi neprot kaulēties, bet pirkt zirga loku par divdesmit latiem arī roka neceļas. Par zirgiem Kristīne varētu stāstīt stundām ilgi. Tomēr jautājam, kā viņa nonāca pie secinājuma, ka nepieciešams turēt lopus. Pirmo jaunā ģimene par aizlienētu naudu iegādājusies kaziņu. Tas noticis, pateicoties mammai Agrai, kurai tolaik vienīgajai bija darbs. Laukos algotu darbu atrast ir ļoti grūti. Kristīne atzīst, ka bez mammas viņiem klātos daudz grūtāk. Ģimene vēlas, lai vīrs Jānis atrastu darbu mājas tuvumā. Pagaidām viņš piepelnās ar gadījuma darbiem. Pārdodot vienu no ģimenei piederošajām automašīnām, nopirkta gotiņa un ķēvīte Intriga.“Mašīna tikai tērē naudu, neko pretim nedodot, bet lopiņi baro,” uzskata 33 gadus vecā Kristīne. Pamazām kūtī saradušās arī vistas. Agrāk Kristīne dzirdējusi lauku sievas runājam, ja kūtī ir slaucams ragulops, tad jāceļas ar gaiļiem. Kristīnes pieredze liecina, ka tā nemaz nav. Govs lieliski pielāgojas kopējas dienas ritmam un nekādi netraucē no rīta celties tad, kad ģimene ceļas – pulksten 7. Mamma dēlus pavada uz skolu un tad sāk apdarīt dienas darbus. Kļūstot gaišākam, arī darbu rodas arvien vairāk. Kristīnei plānu kā Napoleonam. Lai gan tie galvenokārt saistās ar dārza iekopšanu, ravēšanu un lopu apkopšanu, taču tā ir garantija, ka ģimenei vienmēr būs ko celt galdā. Kristīne iemācījusies gatavot gan sieru, gan sviestu, gan biezpienu. Viņa atzīst, ka, dzīvojot laukos, nekad nebūs tā, ka pietrūkst darāmā. Taču viņa nesūdzas. Gluži pretēji – priecājas, jo beidzot ir tā, kā vienmēr ir gribējuši dzīvot – laukos, saskaņā ar sevi un dabu.
VIEDOKĻI
Aelita Punkstiņa, Ēveles pagasta bibliotekāre:- Priecājos, ar kādu neatlaidību un uzņēmību Kristīne cīnās, lai viņas puikām būtu viss nepieciešamais. Atceros, ka ziemā viņa dēlus uz skolu veda zirga kamanās. Tas skats man joprojām stāv acu priekšā. Viņa iemācījusies arī gatavot no piena sieru. Gatavo arī sviestu un biezpienu. Kūtī ir lopiņi, arī gotiņa. Mudīte Grundzemniece, pagasta sociālā darbiniece:- Ļoti pozitīva ģimene. Kristīne kopā ar vīru Jāni ir pierādījuši, ja cilvēks grib, tad var kalnus gāzt. Iesaku daudziem no viņiem pamācīties, kā sākt saimniekot savā lauku sētā un pabarot ģimeni. Būdami gados jauni cilvēki, viņi ir sapratuši, ja ģimenē aug bērni, tad noteikti kūtī jābūt gotiņai. No sirds priecājos par viņiem.
