1949. gadā daudzās Latvijas sētās marta nogales rīti sākās neparasti biedējoši un klusi. Daudzu māju saimniekiem un viņu ģimenes locekļiem sākās brauciens lopu vagonos uz tālo Sibīriju, tostarp arī no Strenču un Lugažu dzelzceļa stacijas.
1949. gada marta nogalē no Latvijas izsūtīja 42 975 cilvēkus. No Valkas rajona izveda 2018 dažāda vecuma cilvēkus no 625 ģimenēm. Tā bija lielākā izsūtīšana mūsu valsts vēsturē. Tieši tā skāra 2,2 procentus iedzīvotāju, bet netieši – daudz daudz vairāk. Tā vai citādi šīs represijas skāra gandrīz ikvienu mums kādu zināmu ģimeni. Šoreiz atceres pasākumā Lugažu stacijā pulcējās neparasti daudz jauniešu, arī jaunsargu Ritvara Leitena vadībā no Valkas un Ērģemes.Čekistu melīgajos soļosLai atcerētos to dienu notikumus, cilvēki pulcējas Lugažu stacijā, no kurienes izveda tik daudz nevainīgu cilvēku. To, kuri izbaudījuši Sibīrijas salu, smago darbu un daudz citu vārdos neaprakstāmu grūtību, paliek aizvien mazāk. Tie sirmie vīri un gados cienījamās kundzes, kuras piemiņas brīdī tagad sastopam Lugažos, tolaik bija bērni. Taču arī viņiem par to laiku ir savas atmiņas un spriedumi. “Es ceru, ka šo informāciju mēs nododam jaunajai paaudzei tikai ar vienu mērķi – lai nepieļautu šādu baisu notikumu atkārtošanos,” pauž politiski represētais Kārlis Albergs.Ērģemes pamatskolas vēstures skolotājs Valters Beldavs arīdzan nolieca galvu sirmo cilvēku un mūsu dzimtenes priekšā. “Trauksmainajās marta dienās jūs bijāt mazi bērni, kuri nezinājāt, kas notiks. Jūs prasījāt to vecākiem, bet arī viņi nespēja sniegt atbildes uz šo jautājumu. Tikai čekistu melīgie soļi un steidzinājumi “ātrāk, ātrāk” radīja baiļu gaisotni. Jūs esat paraugs jaunajai paaudzei, kura nav pieredzējusi tās šausmas. Jūs liktenis nav saliecis. Piemiņas akmens pie Lugažu stacijas vienmēr atgādinās par daudzajām sašķeltajām ģimenēm, par tiem, kuri neatgriezās dzimtenē,” uzskata V. Beldavs. Viņš ir pārliecināts, ka cilvēkam ne tikai jāraugās uz priekšu, bet jāprot arī atskatīties uz vēstures notikumiem. No Ērģemes un Omuļu pagasta tajās bargajās marta dienās izsūtīja 165 personas.Izsūtīto galvenā vaina slēpās viņu strādīgumā un savas zemes mīlēšanā, jo daudzi bija izveidojuši stabilas lauku saimniecības. Šie cilvēki bija labākā mūsu tautas lauku ļaužu daļa. Šķiršanās sāpes mijās ar bezspēcību pārspēka priekšā, neaizsargātību un bailēm. Tieši šis datums ir kļuvis par vienu no tautas traģiskākajām lappusēm tās vēsturē, par vienu no vēsturiskās apziņas stūrakmeņiem.Izkļūst no izsūtāmo vagonaPie sašķeltā akmens sastapu Oļģertu Jērumu un jautāju, ko viņam nozīmē 25. marts. “Tās ir šausmas. No šīs vietas aizbrauca mana vecāmāte Rozālija Pētersone. Viņa neatgriezās no Tomskas apgabala Molčanovas rajona. Viņu izveda no Tilenieku mājām, kas atrodas pavisam netālu no Lugažu stacijas. Ironiskā kārtā zeme, uz kuras būvēta Lugažu stacija, piederēja viņai,” stāsta sirmais kungs. Viņš atceras un ir pateicību parādā kādam apsardzes kareivim, kurš licis Oļģertam atstāt mantas un doties prom. “Tas bija jauns čalītis. Man pašam bija tikai 13 gadu. Šis kareivis saprata visu notiekošo. Mani jau vācu laikā iemācīja, ka jātur mute. Tā tas turpinājās arī padomju laikā. Pie šī principa nācās pieturēties,” turpina Oļģerts.Rakstniece Anda Līce ir teikusi, ka nevajag kaunēties no asarām, kad pārcilājam 14. jūnijā un 25. martā pļautos vālus. Tās ir nevis izlutināto, bet pazemoto sāpes.Vairāk foto – www.ziemellatvija.lv.
