Pavasaris, neapšaubāmi, ir labākais gadalaiks tiem, kuri vēl cer uz lielākajiem lomiem šajā sezonā no ledus virsmas. Nemaz nebrīnīšos, ka pēc pāris nedēļām jau runāsim par makšķerēšanu pie brīviem ūdeņiem. Taču tagad par virsraksta tēmu.Pludiņnieku – arvien mazākPirms gadiem trīsdesmit situācija uz ledus bija tāda, ka pārsvarā visi makšķernieki copēja ar pludiņmakšķerēm vai arī pludiņa vietā kā signalizators strādāja ventiļa gumijas gabaliņš vai mežacūkas sariņš, bet par tādu lavsānu neviens neko nezināja. Tagad viss ir apgriezies kājām gaisā un tādu ziemas pludiņnieku paliek arvien mazāk. Visi labprātāk iegādājas dārgas volframa mormiškas, sataisa mājās ap desmit gatavu mazmakšķerīšu un tad uz ledus cenšas tikt skaidrībā, kas tajā dienā zivīm vislabāk patīk. Novārtā pamestais pludiņmakšķeres variants nemaz nav no sliktākajiem, turklāt bieži vien ir daudz rezultatīvāks. Sevišķi, ja makšķerē upēs. No kā sastāv šāda makšķerīte. Kā signalizatoru var izmantot pludiņu, kas lielā straumē gan nederēs, var izmantot cietāku, bet garāku sardziņu. Sardziņam optimālais garums reāli strādājošai virsmai varētu būt apmēram 10 centimetru. Viens otrs makšķernieks izmanto vienā reizē abus signalizatorus. Man gan šķiet, ka tad makšķerīte kļūst stipri nejūtīgāka, jo ļoti bieži pat sapala ņēmiens ir uzmanīgs un pludiņš vai sardziņš noreaģē tikai ar vieglu iegrimšanu vai minimālu, kā handbolisti saka, driblu. Spolītei ir jābūt ideāli noregulētai bremzei. Tādai, lai zibenīgi varētu atlaist bremzi un ļaut lielākam zemūdens eksemplāram nedaudz paskrieties un pagurt, lai pēc tam vieglāk būtu izcelt uz ledus. Pamatauklas resnums nepārsniedz 0,14 – 0,18 milimetru. Jo aukla būs tievāka, jo mazāka būs straumes ietekme uz to. Tomēr jāpatur prātā, ka šādās mazās un straujās upēs pārsvarā uzsvars tiek likts uz sapaliem, vimbām un itin žiperīgām raudām. Esmu piefiksējis to, ka, piemēram, upēs zivs pretojas daudz spēcīgāk nekā ezeros. Pamatauklas galā piesienam svina grimuli ar mikro griezulīti. To varētu arī nelikt, jo zināmā mērā ir pareizs uzskats – jo vairāk lieku atribūtu, jo aizdomīgāk darbojas zivs, jūtot kaut minimālu pretestību. Svaram ir jābūt tik lielam, lai ēsma zemledus straumē netiktu aiznesta uz leju tālāk par pieciem metriem no āliņģa. Protams, daudz kas atkarīgs arī no dziļuma tajā vietā, kur makšķerējam. Virs svina nekādus trīsdaļīgos griezuļus vairs neliekam, it kā lai būtu, kur piesiet pavadiņu, bet pēdējo vienkārši iesienam cilpā. Pavadiņas resnums atkarīgs no tā, kur un ko copējam, savukārt garums nedrīkst pārsniegt attālumu no pavadiņas iesiešanas vietas līdz svina grimulim. Āķīša izmērs svārstās no 14. līdz 16. numuram. Uz augšējās pavadas labi iederēsies pavasara duļķainajam ūdenim domātās plastmasas mormiškas. Tomēr te atkal jāskatās, cik liela ir straume. Ja tā būs par strauju, tad mormišku vienkārši mētās un jēgas no viņas būs tikpat daudz, cik karpu uztveramajam tīkliņam, ķerot odus. Pats žirgtākais sapals nespēs šo „murmuli” ar ēsmu noķert. Ar šādām makšķerītēm Mazajā un Lielajā Juglā, Mēmelē, Ventā, Gaujā, Mūsā un tā varētu turpināt vēl, ik gadu no gada makšķernieki copē baltos sapalus, lielas raudas un, protams, īstos sapalus, kur pēdējo loms Latvijas teritorijas ūdeņos nedrīkst vienā copes reizē pārsniegt piecus gabalus un izmērs nedrīkst būt mazāks par 30 centimetriem. Vienas dienas piecu kilogramu loms ir standarta variants, bet izmēri patiešām ir labu labie. Turklāt bieži vien paņem tādi eksemplāri, ko noturēt nav iespējams. Cik makšķerīšu nav ierauts āliņģī un aprautas sistēmas kopumā. Savukārt, uzliekot resnāku pavadiņu, zivs vairs neņem ēsmu. Par pēdējo izmanto nevis motili vai baltos mušu kāpurus, bet gan mēslu sliekas. Šādās un sevišķi mazupītēs motilis kā neapšaubāmi labākā ēsma ziemā nestrādā. Pareizāk sakot, strādā daudz sliktāk nekā parastā mēslu slieka vai mannas kulteņa tinums uz āķa. Tautā to sauc par „manku”, un katram makšķerniekam tas ir labi zināms. Daudziem nav vienīgi zināms, ka šādu ēsmu ļoti labi izmanto arī ziemā, un tas rada lielu izbrīnu.Ar iebarošanu gan šādās vietās nav nekādas jēgas aizrauties, jo liekat savu iebarojamo barību kaut vai māla pikucī, tā tomēr pāris minūtēs tiks aizskalota projām un visam darbam būs nulles vērtība.Es gan daru nedaudz savādāk, jo vispār savā makšķernieka domāšanā esmu piefiksējis, ka bez iebarošanas balto zivi ķert var tikai pavasaros, kad tās dodas uz nārstu un ir īpaši aktīvas kā migrējot, tā barojoties.Par pamata smagumu izmantoju nevis vienkāršu svina grimuli, bet gan 6. – 10. numura āķi, uz kura atrodas neliela barotava. Šādi āķīši ir, piemēram, “Cobra” ar sēriju 008. Spirālē iespiežu iebarojamo masu, bet, lai brīdī, kad barība būs izskalota, līdz ar to ēsmu neaiznestu pa straumi uz leju, uz paša āķa gala ir „uzsēdināta” svina olīvīte. Nedaudz sarežģīti, bet kalpo ļoti labi. Svina olīvīti var uzvērt arī uz pamatauklas pirms āķa – barotavas piesiešanas. Pats gan tā nedaru, jo man ir gadījies, ka pavadiņa aptinas ap šo svinu. Aktivizējas baltās zivis Laikam jau pavasaris ir klāt, un kā mēs zinām, tad dzīvnieki (pie tiem pieskaitāmas arī zivis) laikapstākļu izmaiņas izjūt daudz asāk un pareizāk kā tūļīgais cilvēks.Tomēr viss liecina, ka nebūs šosezon vairs ne nopietnas ziemas, ne silta pavasara sākuma. Mednieki, piemēram, ir pārliecināti par garu un pelēcīgu pavasari, kad nelielie mīnusi naktīs būs pat līdz aprīļa sākumam, bet dienā gaisa temperatūra neiesils vairāk par 10 grādiem virs nulles. Tiem, kas dzīvo dažādu ūdenskrātuvju pašā maliņā un apzina savu ūdeņu gultnes īpatnības, es ieteiktu sākt lēnām piebarot raudas un brekšus. Pirmie signāli nāk no Saukas ezera, Daugavas, Mazās Juglas, kur sāk ķerties itin prāvi šo zivju eksemplāri. Kā pabarosi, tā ķersi! Vecs teiciens, bet tik precīzs kā kulaks uz acs. Nav jāgāž uz gultnes kilogramiem barības, bet pietiek vienā dienā ar divām trim lielajām barotavām. Var izmantot dažādu barību, jo aukstajā ūdenī tā tik ātri nesabojāsies. Protams, visefektīvāk ir izmantot gatavo barību, kas zivi pievilinās visātrāk.
