Vairs neatceros, kur un kā ir radies šis teiciens, bet man tas prātā palicis uz visiem laikiem. Raksturojot draudzīgu, atraktīvu, sirsnīgu, izpalīdzīgu, saprotošu, izdomas bagātu un uz viena viļņa esošu darba kolektīvu, vienmēr nodomāju – kolektīvs kā molekula. Par laimi, strādājot redakcijā, šo, iespējams, nedaudz banālo apzīmējumu, varu par visiem simts procentiem attiecināt arī uz saviem kolēģiem. Mēs esam kopā priekos un bēdās, spējam pieņemt jauninājumus un pārkārtojumus, bez īpašām sāpēm iedzīvoties un pieņemt jaunu darba ritmu un ikdienas izmaiņas. Mēs spējam, jo esam draudzīgs un saprotošs kolektīvs. Un tā patiešām ir liela laime dzīvot mierā un saticībā ar kolēģiem, ar kuriem darbadienās esam kopā vairāk stundu nekā ar savu ģimeni. Saticība un vienotība tikai vairo darbaspējas un garīgo pacēlumu. Toties, dzīvojot mūžīgā spriedzē, nepatikā pret kādu no kolēģiem un veicamajiem darbiem, nekas labs nesanāks, tikai tāda nekam nevajadzīga veģetēšana un negatīvo emociju izšaušana. Tas ne pie kā laba nenoved. Tā var iedzīvoties pat nopietnās veselības problēmās. Tāpēc pirms kara cirvja izvilkšanas un vicināšanas, tomēr vispirms vajadzētu simts reižu kārtīgi izdomāt, ko dos tāda kašķēšanās. Varbūt labāk visiem pārvarēt savstarpējo nepatiku un pārkāpt savām ambīcijām, apsēsties pie viena galda, izrunāties un salīgt mieru. Jo miers baro, nemiers posta. Un kam mūsdienās, kad tāpat ikdienas stress dara savu postošo darbu, vajadzīgs nemiers?
