Anita Anitīna* * * Divas laivas piestājušas krastā, Bet tur – smaržīgs Miljons rožu dārzs! Katrs zieds kā dāvana, kā balva, Kas spēj iepriecināt Tad, kad skumjas māc. Divas laivas… Airus nevajaga. Straume nes tās turp, Kur domas skrien – Abām nācās piestāt tajā salā, Kurā kāju spēris nebija neviens. Miljons rožu… Miljons prieka mirkļu! Kam tik daudz, Ja vajadzīgs tik viens, Kuram tā kā krastam akmeņainam Laiva ir ar smilgu jāpiesien? Dārzs tik skaists… Kā atmiņas, kas silda, Un tik liels kā sapnis, kas reiz bij’. Pāri dzidra debess Tā kā apsolījums – Viss būs labi! Tikai notici! Divas laivas – Likteņi un dzīves, Kuras nejaušību straume Nes un dzen, – Piestājušas miljons rožu krastā… Tas bij’ sen. Tik ļoti, ļoti sen.* * * Noslauki durvju priekšu, Nomazgā slieksni baltu, Ar tīru galdautu apklāj Goda istabā saimes galdu. Izravē nātres zem loga, To vietā iestādi puķes. Kaut žēl, tomēr izmet laukā Saplēstā trauka suķes. Vairāk pat nevajaga, Lai pasaule iemirdzētos Un pelēkā ikdiena vērstos Mazos, bet tomēr – svētkos. * * * Labadiena! Starp daudzām pelēkām Tāda viena, Kas gaiši un dzidri mirdz, Kam ir dvēsele, Kam ir sirds. Un kļūst priecīgi No it nekā, Daudzkas izrādās Savādāk. Skumjas iekrīt peļķē Un viss – Dvēselē atkusnis!
