Šodien Valkas novada bērnunams “Saulīte” atzīmē savu pilngadību – 18 gadu pastāvēšanas jubileju. Tikpat daudz gadu pie bērniem, kas palikuši bez vecāku uzmanības, mīlestības un aprūpes, strādā medicīnas darbiniece un audzinātāja Agrita Poga. Pirmajā dienā – nobijusies Agrita strādāt uz bērnunamu atnāca pēc otrās meitas Dinas piedzimšanas. Audzinātāja rēķina, ka pirmā darbadiena bija pirms 18 gadiem – saulainā 3. marta dienā. Pirms tam jaunā darbiniece ar pirmsskolas vecuma bērniem strādāja jau Ērģemes bērnudārzā, tomēr pirmajā dienā jutusies nobijusies. Pārvarot nedrošības sajūtu un bailes, Agrita iestrādājās un pierada pie jaunā darba specifikas. Līdz šim viņai nekad nebija bijusi saskare ar bērnunama bērniem. Agrita atceras, ka pirms vairākiem gadiem, guļot slimnīcā ar vecāko meitu, apjauta, ka ir arī tādi bērni, kuriem slimošanas laikā klāt nav mammas un pat neviens viņus neapciemo. Toreiz Agrita uzņēmās rūpes arī par viņiem – pažēloja un apčubināja. Tā bija pirmā reize, kad jaunā sieviete saprata, ka uz pasaules ir bērni, kuri ir dzīvu vecāku bāreņi. Agritai joprojām atmiņā laiks, kad Ērģemē sāka veidot bērnunamu. Sākotnēji vietējās sabiedrības nostāja bija diezgan negatīva un atturīga. Arī tagad reizēm visos nedarbos vispirms vaino bērnunama bērnus. Pirms vairākiem gadiem Ērģemes kapos noticis nepatīkams gadījums, un vietējie kapu postīšanā vainojuši bērnunama bērnus. Šādās reizēs pārdzīvo ne tikai darbinieki, bet arī paši bērni. Vienmēr Agrita un viņas kolēģi cenšas aizstāvēt savus audzēkņus, reizēm, iespējams, pat par daudz. Audzinātāja piekrīt, ka bērnunama iemītnieki nebūt ne vienmēr ir “mīļi, pūkaini un paklausīgi”, tomēr vainot viņus visos pasaules grēkos arī nav pareizi.Novērtē kā lielāko dāvanu Agrita strādā ar apziņu, ja kopš mazotnes bērnus audzina ar mīļumu, sapratni un iejūtību, tad izaug atbildīgi un kārtīgi cilvēki. Šis ir galvenais virzītājspēks pedagoģiskajā darbā, kas ļauj cerīgi skatīties nākotnē un audzināt reizēm tik spurainos, ar negatīvismu pārņemtos bērnus, kuri cietuši no vecāku vienaldzības. Agrita zina, ka uz viņu gulstas liela atbildība. Bieži vien bērnus uz bērnunamu atved jau agrā bērnībā, tāpēc viss ikdienas audzināšanas smagums gulstas uz darbinieku pleciem. Agrita ir no tām audzinātājām, kura prot saglabāt distanci, savstarpējo cieņu un respektu. Bērni audzinātāju uzrunā uz jūs, taču bieži vien viņai uztic savus noslēpumus, mēdz izkratīt mazo bērna sirdi un uzticēt personīgas lietas. Šādus brīžus audzinātāja novērtē kā lielāko audzēkņu atzinību. Bērnunama bērni reizēm no darbiniekiem grib saņemt beznosacījuma mīlestību, tomēr šo gadu laikā Agrita ir iemācījusies darba lietas nenest mājās un darbu nodalīt no ģimenes.“Ir grūti. Ļoti grūti pēc darba dienas aizvērt durvis un nedomāt,” atzīstas audzinātāja. Lai gan viņa vienmēr ir centusies ieturēt distanci un neļaut sev pārāk iemīlēt kādu bērnu, tomēr Agritai pilnībā tas nav izdevies. Viņa joprojām domā un atceras meitenīti vārdā Sintija, kuru no Smiltenes puses uz Ērģemi atveda astoņu mēnešu vecumā. Ar neapbruņotu aci varēja redzēt, ka meitenīte no saviem vienaudžiem pamatīgi atpaliek attīstībā. Mazulīte neprata ne rāpot, ne patstāvīgi sēdēt. Nolikta uz paklāja, viņa tik vien kā bezpalīdzīgi locījās. Agrita, ņemot palīgā savas masieres prasmes, rūpīgu ārstēšanu un gādību par mazulīti, drīz vien dabūja uz kājām mazo meitenīti. Ērģemē jau dzīvoja Sintijas brālīši. Audzinātāju silda atmiņas par to, kā divarpus gadu vecumā mazā Sintija saposusies kāpa uz skatuves, lai dziedātu vokālajā konkursā “Cālis”. Sākoties novada reformai, Sintiju kopā ar brāļiem pārcēla uz Smiltenes krīzes centru. Bērni ļoti pārdzīvoja šo pārcelšanos, jo Ērģemes bērnunamu uzskatīja par savām mājām. Diemžēl tagad Agritas un Sintijas sakari ir pārtrūkuši, jo meitene dzīvo ģimenē ārzemēs.Nenoturējos nepajautāt, vai reizēm Agritu nepārņem dusmas uz vecākiem, kuriem galvenais dzīvē ir alkohols, nevis pašu miesīgi bērni. Agrita atzīstas, ka reizēm bezspēcībā nolaižas rokas par šādiem vecākiem, kuri nespēj sakārtot savu dzīvi un nodrošināt bērniem elementārus sadzīves apstākļus. Bieži vien, nokļuvuši bērnunamā, viņi neko citu nepazīst kā vien sausu maizi un ceptus kartupeļus. Ar laiku bērni pierod, ka galdā var būt arī zupa, salāti, saldais ēdiens, piena produkti, augļi un konfektes. Mājās viņi neko tādu nav redzējuši un ēduši.Rūpējas par sivēnmāti Par dzīvi un darbu bērnunamā Agrita varētu stāstīt daudz un ilgi, tomēr saprotams, ka ne tikai darbs raksturo cilvēka personību. Agrita ir dzimusi un augusi Ērģemē. Profesionālo izglītību ieguva Cēsīs, apgūstot medicīnas māsas arodu. Kad viņa sāka strādāt bērnunamā, bija nepieciešama arī augstākā izglītība, tāpēc viņa iestājās Latvijas Universitātē un to veiksmīgi absolvēja. Agrita kopā ar vīru izaudzinājusi divas meitas – Gunu un Dinu. Jaunākā meita mācās pēdējā klasē Valkas ģimnāzijā, bet vecākajai ir sava ģimene un Agritu ir iecēlusi vecmāmiņas godā. Mazdēlam Aleksim ir jau četri gadi. Līdzīgi kā Agritas meitas, arī Aleksis labprāt apciemo bērnunama bērnus, rotaļājas ar tiem un uzlūdz uz savām dzimšanas dienām. Liktenim labpaticies, ka bērnunamā par audzinātāju strādā arī meita Guna.Agrita atklāj, ka no darba palīdz relaksēties zemes darbi un meitas Dinas zirgs Derbijs. Mamma pačukst, ka meitai kumeliņu uzdāvināja draugs, un tas izaudzis par lielu un skaistu zirgu. Agrita gan baidās tam rāpties mugurā un doties izjādē, toties pieiet klāt un apčubināt viņai ir drosme. Pēc Derbija mīlestības apliecinājumiem, mīļi bubinot un pieglaužoties, Agrita jūt sevī spēku un prieku turpināt mājas darbus. Viņa labprāt kūtī apkopj sivēnmāti, kura kopējai sagādā prieku, dāvinot mazus, ņiprus, rozā sivēnus. Pogas arī paši savām vajadzībām izaudzē kādu ruksi. Agrita gan norāda, ka kopā ar vīru viņiem ir tikai neliela piemājas saimniecība, toties vīra vecākiem tā ir paliela, tāpēc Juris palīdz paveikt visus darbus arī tur. Agrita uzskata, ka viņa ir īsta lauciniece un nekad nav domājusi par dzīvi pilsētā. Agrita labprāt rosās arī savā dārzā, īpaši puķu dobēs, vasarās kopā ar bērniem sagādā Derbijam sienu. Par zirgu priecājas arī bērnunama bērni, to apciemojot un samīļojot.Sarunas nobeigumā jautājam, vai Agrita gaida bērnunama jubilejas balli. Viņa atbild apstiprinoši, piebilstot, ka būs jauki kopā ar bērniem un kolēģiem noskatīties svētku koncertu un pie svinību galda atcerēties aizvadītos gadus, kā arī visiem kopā padejot.
