Tagad ir pilnīgi skaidrs, ka tie spēki, kuri rīkoja referendumu, ir cietuši graujošu neveiksmi. Lai kaut nedaudz uzlabotu sev garastāvokli, tiek kaldinātas jaunas intrigas. Tāpēc jo skumjāk vērot dažus profesorus un politiķus, kuri sludina kaut kādu piekāpšanos lindermaniešu prasībām. Bet, mīļie ļautiņi, ar kādām tiesībām? Vai tie 820 tūkstoši, kas referendumā balsoja par latvisku Latviju, jums neko nenozīmē? Vai par valsts likteņiem vispār iespējami kādi dialogi un kompromisi? Tauta, kurai pieder suverēnā vara, ir teikusi savu spriedumu. Punkts!Krievijas vēstnieka Vešņakova uzvedība skaidri liecina, kur meklējami pēdējā laika notikumu galvenie diriģenti un, domājams, arī finansētāji. Teiksim, vispirms panākt pareizticīgo Ziemassvētku noteikšanu par brīvdienu. Ja tas izdodas, var iet tālāk un pieprasīt brīvdienas arī pareizticīgo Lieldienu reizēs, pēc tam pieprasīt brīvu Sieviešu dienu, brīvu 9. maiju, pēc tam vēl kaut ko no Krievzemes kalendāra. Kamēr Latvijas ekonomika tiktu pilnībā sagrauta, ak, kas tad Maskavā būtu par gavilēm.Līdzīgi ar krievu valodas īpašām tiesībām Latgalē – sākt ar mazītiņu piekāpšanos, pēc tam prasības pastiprināt. Visiem, kuri spriedelē par piekāpšanos absurdām prasībām, vislabāko atbildi devis Aivars Lembergs: “Mēs apmeklētājiem gatavi atbildēt kaut ķīniski, tur likumi nav vajadzīgi.”Likumi un Satversmes precizējumi gan vajadzīgi tālab, lai visādiem provokatoriem atņemtu iespējas šantažēt valsi ar absurdiem referendumiem. Pārfrazējot Antonu Čehovu, interfrontiskos provokatorus gribas salīdzināt ar dunduriem, kuri neļauj zirgam strādāt.Referenduma rezultāts būs arī tāds, ka sāksies politiskā spektra krāsu pārgrupēšanās. Ja Ušakovs vēl tic, ka nekas nav noticis, tad Urbanovičs smagi izjūt sev uzspiesto kvislinga zīmogu.Par ko un pret koTā vietā, lai patiesi kalpotu savas tautas interesēm, mūsu politiķi un ierēdņi spēj radīt konfliktus uz līdzenas vietas. Ar ieganstu, ka jāpilda ES regulas, mūsu varasvīri savu noderīgumu apliecina visabsurdākā veidā, piemēram, aizliedzot izplatīt pašaudzētas dārzeņu sēklas. Pirmkārt regulas nav likums, bet ieteikumi, pēc kuriem katra ES dalībvalsts izstrādā savas instrukcijas. Kamēr tiek apkarotas Bražūnes tomātu vai Seipules ķirbju šķirnes, krietns desmits kādreiz Latvijas selekcionāru šķirņu vairs nekur nav atrodamas. Bez sēklu audzētājiem mums ir vairāki izcili sīpolpuķu selekcionāri, kuri savas pasaules klases tulpes, lilijas, gladiolas, īrisus, cīrulīšus nespēj patentēt Latvijā, tāpēc spiesti pārdot Holandes lielajām audzētavām. Bet mēs jau neattopam pat tik daudz, ka Latvija varētu pelnīt miljonus, ja tiktu patentētas visas mūsu ķīmiķu sintezētās zāles.Tautai, kā rādās, par visu to maza interese. Tauta tikai sapņo, lai viņai dod. Trīskāršu algu, divkāršu pensiju, bet profesionālajiem bezdarbniekiem šņabi par brīvu. Sociologi apgalvo, ka tautas neapmierinātība kļūst lielāka brīžos, kad valsts sāk izkulties no krīzes. Latvijā, rādās, ne visai labā atmiņā 13. janvāra demolēšanas, vismaz Ēlerte un Štokenbergs vairāk uz to neaicinās. Kaut netrūktu arī tādu, kas gatavi sekot grieķu paraugam, kuri vienkārši negrib saprast, ka parādus vajadzīgs atdot. Visiem, kuriem zemapziņā gruzd ataviska tieksme graut un dedzināt, es ieteiktu labu metodi, kā sevi nomierināt. Vajadzīgs sākt ar paša īpašumu – izdemolēt savu dzīvokli, sadedzināt savu automašīnu. Tā būtu lieliska emociju izlāde.Vēlreiz par 16. martuTuvojas datums, kad visi pasaules mošķi solās izlīst virszemē, lai censtos pazemot latviešu nāciju, lai pasaules sabiedrisko domu pārliecinātu, ka cilvēces vēsturē lielākie fašisti ir latvieši.Mošķi mums nav jāpārliecina, jo viņiem darāmi mošķu darbi. Bet nelaime tā, ka arī paši latvieši ne vienmēr pareizi izprot vēsturi. Vēsturnieki publicē akadēmiskus pētījumus, bet publicistiem pienāktos vairāk nodarboties ar faktu skaidrošanu. Un viens no būtiskiem aspektiem ir tas, kāpēc latviešu leģions iemantoja padrūmo nosaukumu Waffen SS.Lai kādi būtu kara izraisītāji, gandrīz visi centās ievērot starptautiskās konvencijas par to, ka nedrīkst mobilizēt armijā okupētās zemes pamatiedzīvotājus. Staļins, kā zināms, sevi par okupantu neatzina, tāpēc obligātajam iesaukumam pakļāva visus, kas jaudāja plinti rokās noturēt. Hitlers okupāciju nevarēja noliegt, bet pēc neveiksmes pie Staļingradas vēlējās dzīvā spēka zaudējumus kompensēt ar “otrās šķiras”, proti, nevācu iedzīvotājiem. Tā kā starptautiskos līgumus Hitlers nevēlējās pārkāpt, ne latviešus, ne igauņus regulārajā armijā iesaukt neuzdrošinājās. Bet Lielvācijai bija arī brīvprātīgo SS izlases vienības, kuras komplektēja tikai no valstsvāciešiem. Tāpēc mobilizētos latviešus pasludināja, ka viņi ir brīvprātīgie, kuriem pienākas dienēt “ieroču SS” daļās. Ar īsto SS latviešiem kopīga bija tikai apgāde un augstākais komandējošais korpuss.Īsti brīvprātīgie bija tikai policijas bataljonu dalībnieki, kuri gan uz fronti nerāvās. Starp citu, četri policijas bataljoni komplektējās no brīvprātīgajiem Latgales krieviem. Piespiedu brīvprātīgie latvieši (un igauņi) bija pārliecināti, ka viņi cīnās par savas dzimtenes glābšanu, tāpēc pat vācu žandarmu klātbūtnē Rīgas ielās dziedāja: “Mēs sitīsim tos utainos, pēc tam tos zili pelēkos.” Tieši tolaik pašbrūvēto kandžu sāka saukt par “dzimtenīti”. Bija atdzimis latvju strēlnieku agrākais varoņgars, ko papildināja latviešiem raksturīga bravūra.
