Bērniņa nākšana pasaulē sievietes un pāra dzīvē ir viens no lielākajiem notikumiem, ko, protams, nevar vērtēt vien kā fizioloģisku procesu. Tajā taču iesaistītas gaidas un cerības. Saviļņojums. Prieks. Arī bailes, nedrošība un neziņa, ar ko topošajai māmiņai dažkārt ir ļoti grūti vienai tikt galā. Tad talkā var aicināt dūlu. Tā no Senās Grieķijas laikiem sauc sievieti, kura gaidībās, mazuļa piedzimšanā un viņa pirmajās dzīves nedēļās māmiņām sniedz nesavtīgu fizisku, emocionālu un informatīvu atbalstu.Vēlme palīdzēt nepāriet«Lielu gandarījumu man sniedz, ka varu kopā ar sievieti gatavoties bērniņa laišanai pasaulē. Pamazām vedināt viņu uzņemties atbildību par savām dzemdībām. Mudināt apzināties un formulēt vēlmes un aizvest līdz apziņai, ka viņa pati spēj brīnišķīgi tikt ar visu galā,» atzīst dūla Līga Giniborga. Pirms tam matemātikas skolotāja, kura savu aicinājumu palīdzēt sievietēm gaidībās un dzemdībās apjauta pēc otrā mazuļa sagaidīšanas mājās. Šo lēmumu Līga pieņēma, lai neatkārtotos pirmajās dzemdībās stacionārā gūtā ne tā pozitīvākā pieredze. «Atradu vecmāti Dinu Cepli, ar kuru kopā cītīgi gatavojos lielajam notikumam. Šoreiz viss bija citādi – vingroju, peldēju, rakstīju dienasgrāmatu un domāju, kādas radības vēlos. Sapratu, ka ne jau mediķi toreiz bija vainīgi, ka viss nesanāca, kā iecerēts, bet pati nebiju tam gatava,» atceras L. Giniborga, atklājot, ka tieši D. Ceple – dūlu kustības aizsācēja Latvijā – pamudinājusi viņu pievērsties šai misijai. Ņemot vērā otro dzemdību vērtīgo pieredzi un to, ka «vēlme uzzināt vairāk, palīdzēt un dalīties šajās zināšanās ar topošajām māmiņām nepāriet», Līga izaicinājumu pieņēma un iestājās dūlu apmācības (pagaidām vēl oficiāli neapstiprinātā) kursā, kas izvērtās trīs gadu garumā. Paralēli L. Giniborga apgūst vecmātes profesiju.Veido dzemdību plānu«Dūlas atbalsts vairāk nozīmē psiholoģisku un emocionālu palīdzību, bet tikpat labi tas ir fizisks darbs. Ja sievietei dzemdībās nav līdzi vīra, dūla ir pietiekami spēcīga, lai dzemdētāju noturētu, palīdzētu viņai ieņemt dažādas pozas, ja tas ir nepieciešams,» stāsta Līga, piebilstot, ka aprūpējamo vienmēr uztver kā mamma savu meitu, bez nosacījumiem atbalstot un palīdzot. Citādi sadarbība nemaz nesanāk!Ja dūla un topošā māmiņa vienojušās, viens no pirmajiem uzdevumiem ir vārdos formulēt un uzrakstīt dzemdību plānu. «Pārrunājam, kas no tā iespējams, par ko vēl jāpadomā. Piemēram, ko sieviete darīs, kad dzemdības tikko sākušās? Ceps dzimšanas dienas kūku? Ies pagulēt vai pastaigāties? Visbiežāk topošā māmiņa stacionārā nonāk par ātru. Tāpat – varbūt sieviete pati vēlas saķert bērniņu un pēc viņa piedzimšanas paturēt ilgāk uz savām krūtīm, nekā to piedāvā stacionārs? Ļaut mazulim pašam, instinktu vadītam, atrast krūti un sākt zīst? Var sameklēt vecmātes, kas to visu, ja vien nav nepieciešama steidzama medicīniska iejaukšanās, ļaus, ja palūgs. Bieži vien stacionārs to nepiedāvā, jo nezina, ka sieviete vēlas,» uz vēlmju apzināšanos mudina dūla. Viņa topošās māmiņas rosina arī domāt, ko, piemēram, darīt ar placentu – sava bērniņa «otru pusīti». Vecākiem ir tiesības to paņemt uz mājām. Kā senajiem latviešiem aprakt zem koka vai rožu krūma vai arī pārstrādāt homeopātiskā pulverītī, kas ir pirmais universālais līdzeklis pret dažādām kaitēm gan mazulim, gan māmiņai, stāsta L. Giniborga. «Liels gandarījums ir, kad dzemdībās redzu – sieviete ļaujas sāpēm un laiž pasaulē savu bērniņu, par ko viņu arī uzslavēju. Varu parādīt, kā bērniņš jāzīda, jāģērbj, jāapkopj, tomēr mamma to lieliski māk pati. Īpaši, ja dzemdības notikušas dabiski, bez jebkādas iejaukšanās. Sievietei vien nepieciešams atbalsts un apstiprinājums, ka viņai padodas, sanāk, un viņa pati lieliski sajūt, kā ar uzdevumu tikt galā,» teic Līga.Uz tēta spalvainā punčaDzemdības un gatavošanās tām, protams, nav tikai topošās māmiņas un dūlas darīšana. Šajā procesā iesaistīts medicīniskais personāls un parasti arī sievietes vīrs vai draugs. Tāpēc svarīgi panākt savstarpēju sapratni un sadarbību, lai cits citu šajā nozīmīgajā brīdī nesāktu uztvert kā konkurentu vai kontrolieri, kas «skatās otram uz pirkstiem».L. Giniborga stāsta, ka Rīgas Dzemdību namā un Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā par dūlu ierašanos jau priecājas – būs vieglāk strādāt. Taču ar reģionālajām slimnīcām vēl «jāiedraudzējas». Savukārt pret topošajiem tēviem dūlām ir īpaša nostāja.«Sievietei dzemdībās ir ļoti nozīmīgi, ja blakus atrodas mīļotais cilvēks. Dūla palīdz tēvam – ierāda, kurus punktus pamasēt, kad atnest mitru dvielīti un uzlikt sievai uz pieres. Vīrietis tad jūtas laimīgs, jo ir noderīgs. Ir brīži, kad atstāju pāri divatā, un saku vīram: «Tagad tu viņu kārtīgi sabučo, samīlē un sabužini!» Dzemdības ir saistītas ar seksualitāti. Dejojot kopā «radību deju», sievietes sirsniņa sāk sisties straujāk, oksitocīns izdalās vairāk un mamma ļaujas procesam. Dūlas uzdevums dzemdībās ir veidot siltu gan fizisko, gan emocionālo vidi. Pateikt, ko darīt, lai nevajadzētu lietot medikamentus, bet plūstu mīlestības hormons. Lai vīrietis izrādītu mīlestību, kā viņš to vislabāk prot un sieviete pieradusi saņemt,» teic Līga, piebilstot, ka arī tēti bieži vien kļūst par «inkubatoru» savam bērniņam, ja māmiņai veikts ķeizargrieziens.«Kamēr sieviete vēl ir ārstu uzraudzībā pēc operācijas, dūla mēdz uzlikt mazuli uz tēva spalvainā punča. Abi runājas, čubinās un gaida mammu,» pēc iespējas agrāk veidot spēcīgu emocionālo saikni ar savu atvasīti un mīļuma pilnas attiecības ar partneri aicina L. Giniborga.
PIEREDZE
Ilze, deviņus mēnešus vecās Elizabetes māmiņa◆ Par dūlām man pastāstīja draudzene, kuras paziņa tobrīd apguva šīs prasmes. Šķita interesanti, bet neuzskatīju, ka man būtu nepieciešama dūlas palīdzība. Taču domas mainīju, kad atklājās – mana otra pusīte nevēlas piedalīties dzemdībās. Gaidīju pirmo mazuli. Bija bail, ka netikšu ar visu galā. Internetā atradu dūlu mājaslapu. Mani tajā visvairāk uzrunāja Līga, un drīz vien sarunājām tikšanos. Biju jau astotajā devītajā grūtniecības mēnesī, tāpēc uzreiz koncentrējāmies uz dzemdībām. Tās sākās vakarā, kad nogāja ūdeņi. Nekavējoties sazinājos ar dūlu. Viņa iedrošināja nesteigties uz Dzemdību namu, bet gaidīt kontrakcijas. Mājās taču mierīgāk! Naktī regulāri sazvanījāmies, un stacionārā ierados tikai nākamajā dienā ap pulksten 12. Meitiņa piedzima dažas minūtes pirms pusnakts, tā ka var teikt – visas 26 dzemdību stundas dūla bija kopā ar mani. Sākumā Dzemdību nama personāls bija ļoti neatsaucīgs. Ja nebūtu Līgas, droši vien mirktu asarās. Viņa mani ļoti atbalstīja. Skaidroja, kas notiek. Zinot manas vēlmes dzemdēt bez stimulācijas un atsāpināšanas, komunicēja ar personālu. Klausījās bērniņa sirdstoņus. Zināja, uz kuriem punktiem uzspiest, lai mazinātu sāpes. Mainīja pozas. Mūsu sadarbība turpinājās arī pēc meitiņas piedzimšanas. Dūla deva praktiskus padomus bērna kopšanā un zīdīšanā. Apciemoja mūs mājās, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Veica masāžu. Arī patlaban varu viņai zvanīt jebkurā laikā, ja man ir kādi jautājumi. Tāpēc droši varu teikt, ka arī nākamajās dzemdības noteikti izmantošu dūlas palīdzību.
