Ik reizi ieejot Valkas mākslas skolā, kad tur amata noslēpumus apgūst keramiķi, visskanīgākā ir skolotājas Skaidrītes Bondares balss. Tāda atklāta, sirsnīga, patiesa un pārliecinoša. Gluži tāda, kāda ir pati tās īpašniece.Skaidrīte uzskata, ka viņai ir ļoti paveicies, jo kas var būt labāks par atrašanos mākslas vidē savā skolā un iespēju strādāt personīgajā darbnīcā. Ideāls gadījums – visu laiku atrasties novada mākslas dzīves virpulī. Jo īpašs prieks viņai ir bērnu radošā pieeja darbam. Skolotāja nosaka konkrētu uzdevumu, taču bērns atrod pavisam oriģinālu tā risināšanas veidu. Viņa daudzkārt ir pārliecinājusies, ka visam ir savs laiks un viss paveras tad, kad esi tam gatavs. Tas ir gluži kā ziedam, kurš atveras tad, kad ir laiks.Patīk praktiskas lietasSkaidrīte ir dzimusi Rēzeknes rajona Strūžānos, kas atrodas netālu no pilsētas. Tur viņa beidza pamatskolu un pēc tam devās uz Rēzeknes mākslas vidusskolu. 1979. gadā ar keramiķes diplomu kabatā un norīkojumu devās darba gaitās uz Sameņu keramikas cehu Gulbenē. Viņa varēja palikt Rēzeknē, kur bija divas lielas keramikas rūpnīcas, taču tā bija tipiska lielražošana, kur apmēram gadu jāgatavo mākslinieciskās padomes apstiprināts, lai gan paša izdomāts, priekšmets, piemēram, vāze. Arī par zīmēšanas skolotāju Skaidrīte negrasījās kļūt. Dvēsele prasīja mālu.“Protams, varēju turpināt izglītību, taču 19 gadu vecumā gribas patstāvību un apliecināt sevi. Mūs kā kaķēnus iemeta dzīvē, un savs labums no tā bija,” smaida keramiķe. Viņai Sameņos iepatikās darba daudzveidība. Tieši šajā vietā viņa iemīlēja praktiski lietojamo, tātad lietišķo, nevis dekoratīvo keramiku. Skaidrīte nenoliedz arī dekoratīvo, taču uzskata, ka šajā gadījumā darbam jābūt nevainojamam savā elegancē un skaistumā.Sameņos piecos gados viņa kļuva par keramikas ceha vadītāju, kurā strādāja vairāk par 20 keramiķiem. Skaidrīte tur nostrādāja līdz 1987. gadam, kad “piegriezās” administratīvā darba netīkamās puses, turklāt šo cehu gatavoja rekonstrukcijai.Jauna darba meklējumu gaitās keramiķe nonāca kopsaimniecībā “Ļeņina ceļš” Valkas tuvumā. Tā bija vienīgā vieta, kur bija gan darbs, gan vieta dzīvošanai. Saimniecības priekšsēdētājs bija Dainis Zeps, un viņš bija iecerējis paplašināt keramikas cehu “Jaunruķeļos”. Juku laiki darīja savu, cehs pamazām izjuka, taču Skaidrīte joprojām dzīvo “Jaunruķeļos” un mājas otrā galā viņai ir sava keramiķes darbnīca. Ziemā gan to nevar piekurināt, tāpēc aukstajos mēnešos radošajam darbam neizdodas atvēlēt daudz laika.Podniece, nevis māksliniece1990. gadā Valkā dibinājās mākslas skola un tās direktore Maruta Stabulniece sāka ap sevi pulcināt profesionāļus. Tolaik Skaidrītei cehā bija daudz pasūtījumu, tāpēc viņa no uzaicinājuma atteicās. “Man bija nedaudz bail, jo ikdienā strādāju ar mālu, nevis ar bērniem. Patiesībā pilsētā es gandrīz nevienu nepazinu. Neuzskatīju sevi par mākslinieci, lai strādātu mākslas skolā. Esmu podniece un zināju, ko varu,” atceras S. Bondare. Kad no mākslas skolas aizgāja keramiķe Selga Āboliņa, direktore Skaidrīti aicināja vēlreiz, un šoreiz piedāvājums tika pieņemts, jo kolhozs sabruka. Tā arī sākās viņas skolotājas darbs. Latvijas Universitātē iegūta pedagoģes kvalifikācija. “Es jau faktiski jutu, kā strādāt ar bērniem, taču studijās guvu pārliecību, ka daru pareizi. Šaubas nezināmās lietās ir vienmēr. Kādu laiku pasniedzu kompozīciju, kad atvaļinājumā devās kolēģe Līva. Ja to nedara ikdienā, nav vienkārši,” atzīst skolotāja. Viena no viņas nozīmīgām atziņām pedagoģijā ir tā, ka katrs bērns stāstīto un darāmo uztver atšķirīgi. Vienam pietiek ar pusvārdu, bet citam jāatkārto vairākas reizes, līdz viņš saprot.Kad dzīve kūsāt kūsāJautāta par spilgtākajiem mirkļiem līdzšinējā dzīvē, Skaidrīte vispirms min pārdzīvojumus barikāžu laikā, sēžot pie televizora vai radio, taču viņai neaizmirstams laiks bija trīs nedēļas Mākslinieku savienības radošajā namā Jūrmalā, Dzintaros, kopā ar Valkas rajona māksliniekiem. Šovasar aprit 20 gadu kopš šī notikuma, kuru sponsorēja Cimzes biedrība. “Tur biju pilnīgi apjukusi. Diemžēl nepratu izmantot to laiku, nepratu sevi pavērt tikai radošam darbam. Nekad agrāk nebiju nonākusi tādā mākslinieku vidē, kur darbā ļauts viss,” stāsta keramiķe. Tieši šī notikuma iespaidā Skaidrīte iekļāvās mākslinieciskajā vidē Valkas rajonā. Pēc darbošanās Dzintaros viņa noorganizēja gleznošanas akciju “Jaunruķeļos”. Nebūt netraucēja, ka tolaik veikali bija tukši un daudzas lietas izjuka. Taču dzīve kūsāt kūsāja. S. Bondare uzskata, ka tagad viņa nevar būt tikai skolotāja. Amata prasmes ir jāuztur, tāpēc arī piedalās dažādās izstādēs, eksperimentē ar tehnoloģijām. Drīz viņas veikumu redzēsim novada mākslinieku izstādē muzejā. Skaidrīte vienmēr ir bijis sabiedriski aktīvs cilvēks. Viņa nebūt nenožēlo arī to laiku, kad bija komjaunatnes pirmorganizācijas sekretāre. “Protams, kaut kādas nodevas valstij bija jādod, taču baļļuku un visvisādu interesantu pasākumu daudz. Jā, tā bija neliela divkosība, taču iekšēji jutos brīva,” atzīst keramiķe.Metīsi sunim, trāpīsi keramiķimSkaidrīte sevi uzskata par tipisku latgalieti. Viņai grūti pateikt, kur labāka jušana. Kad aizbrauc pie vecākiem, brāļa un paziņām Strūžānos, tad vislabāk jūtamas latgaliskās saknes, taču itin drīz gribas atpakaļ Valkā. “Saiknes ar mīļiem cilvēkiem ir nozīmīgas. Taču mājās jādomā par zāles nopļaušanu pagalmā un citiem ikdienišķiem mājsaimniecības darbiem. Agrāk, kad mammai bija govs, visu vasaru dzīvoju pie viņas, lai sagatavotu sienu. Tas bija galvenais vasaras darbs,” atceras Skaidrīte.Viņai īsti nepatīk pašreizējā cepšanās par Latgali. Viņa pazīst to vidi un ir pārliecināta, ka tur uzsākt savu biznesu ir ļoti sarežģīti un smagi. Daudzviet tur nav pat ceļu. “Pareizi jau Ministru prezidents saka, ka nevar atļaut nodarboties ar kontrabandu, vairākas reizes dienā šķērsojot robežu, taču vienlaikus valstī iebrauc fūres ar nelegālu preci. Daudzas viensētas ir tukšas. Ja pierobežā nomaļā vietā vēl kāds dzīvo, tad viņš ir neglābjams optimists un tikai dēļ spīta viņš referendumā nobalsoja par krievu valodu. Nav viņam praksē vajadzīga tā krievu valoda,” uzskata keramiķe. Esot dzimtajā pusē, viņa runā tikai latgaliski, jo būtu muļķīgi ar mammu runāt latviski.Skaidrīte ar pašreizējo saprašanu, ja dzīvotu Latgalē, noteikti taisītu savu cepli. Taču ne pēc skolas, esot nezinošam knariņam. Viņa šo profesiju labi pārzina. Skaidrīte ir domājusi par iespēju strādāt Latgalē, taču tur ir daudz keramiķu. Latgalē populārs ir teiciens: “Metīsi sunim, trāpīsi keramiķim.” Vislielāko pateicību parādā viņa ir zīmēšanas skolotājam Līpenīcam Dricānos. Tieši viņš ieteica pusaudzei iestāties mākslas skolā keramiķos. “Tolaik, kā visi klasē, domāju, ka mācīšos vidusskolā un došos uz Rīgu laimi meklēt. Tomēr ar Dieva un skolotāja ziņu esmu tur, kur esmu, kur man ir patīkami būt. Skolotājs – tas ir svarīgi. To esmu sapratusi,” prāto keramiķe.
VIEDOKĻI
Džinita Jurkovska, Smiltenes mākslas skolas pedagoģe:- Ļoti atvērta, atraktīva un zinoša sava amata prasmēs. Skaidrīte ir bezgala dzīvespriecīga un humora pilna. Tiekamies vismaz pāris reižu gadā, kad vērtējam abu mākslas skolu absolventu darbus. Skaidrītes audzēkņu darbi ir daudzveidīgi. Man patīk gan plastiskie veidojumi, gan cilvēku figūriņas. Vēl viņas audzēkņiem ir interesanti diplomdarbi. Labi atceros improvizācijas par grieķu traukiem un lielformāta darbus.Līva Dorša, kolēģe Valkas mākslas skolā:- Ļoti izpalīdzīga. Ikdienā ar viņu nekad nav garlaicīgi. Viņa visās situācijās ir pozitīva. Ja arī gadās kādreiz papukstēt, arī tad šo pukstēšanu nobeidz ar smiekliem un humoru. Runājot par citiem cilvēkiem, viņa atceras tikai labo. Ja īsi, pilnīgi pozitīvs cilvēks.Agris Dzilna, dizainers un skolotājs:- Bezgala vitāla un dzīvesspara pilna persona. Viņā jūtama stabilitāte, saistība ar stabilām vērtībām tieši keramikā. Atrodoties Skaidrītes kompānijā, nekad nav garlaicīgi, vienmēr jūtama jautrība un pacilāts noskaņojums. Kopā pavadītie mirkļi ir bijuši ēverģēlību un prieka pilni. Atceroties viņu vai kādam pieminot viņas vārdu, man vienmēr sejā atplaukst smaids.
