Smaida MaskinaLeduspuķes rūtīs zied… Krīt sniega pārslas lēni, lēni,Tik kluss visapkārt…Liekas, ka pati dabaIr aizmigusi.Tik leduspuķes logosGrib mūs iepriecināt.Ar saviem aukstiem rakstiemTās rūtīs ieliek savas zīmes –Gan biezākas, gan plānākas,Gan lielākas un mazākas.Tik brīnos, kā gan tāVar daba pati zīmēt –Bez zīmuļiem un otāmUn nekādām citām dabas rotām?Tik žēl, ka zīmējumi šieNepaliek mūžīgi…Tie ātri izgaist saulēKā nebijuši…MīlestībaMīlēt, to mums Dievs ir devis,Mīlestību tu dod citiem no sevis. Mīlestība – bezgalīgi maigā…To var redzēt, paraugoties tavā vaigā…Mīlestība – tā ir kaisle…Sirsnīgas rūpes – labsajūta…Mīlēt – tā ir liela māksla,Nav tik vienkārši, kā gados ļaudis stāsta.Mīli savu otro pusi,Mīli to no visas sirds!Mīlestība ir kā dāvana,Kā atklāsme…Tu man esi vajadzīgs!
