Atšķirīgas intereses darba kolektīvā var novest līdz psiholoģiskam teroram, bet var arī radīt humora pilnu gaisotni. Kurš kolektīvā “nosaka toni”, ja mazākums nostājas pret vairākumu? Cilvēku pieredze ir dažāda, taču vairums atzīst – stūrakmens, kas ietekmē gaisotni kolektīvā, ir cilvēciskais faktors. Pīpētāji pret nepīpētājiemVecums, dzimums, vēlme kopīgi atpūsties, interese par kādu sporta veidu – šie ir daži no iemesliem, kas apvieno un arī sašķeļ darba kolēģus. “Cilvēks darbā pavada lielāko daļu dienas, tādēļ tas ir loģiski, ka viņš atrod kādu, ar ko parunāt. Darba kolektīvos vienmēr veidojas interešu grupas. Vīrieši kolektīvā mēdz dalīties pēc sporta veidiem, par kuriem fano, vai pa komandām, kurās sporto. Veču kolektīvos visi mūžam aprunāti trīsreiz vairāk un parasti tas notiek pīpējot. Nepīpētāji mūžam gāna un apceļ pīpētājus. Sieviešu kolektīvā pat nevar spēt izsekot, kurš ir kurā frontē un kāpēc kabineti nerunā savā starpā. Dalās arī pa vecuma grupām, jo kopīgas tēmas apspriežamas,” novērojumos dalās Samanta. “Manuprāt, sieviešu kolektīvos grupējumi veidojas ātrāk, ir noturīgāki un citus klāt nelaiž. Vīriešu grupiņas ir elastīgākas un mainīgākas. Esmu bijusi kā vienā, tā otrā. Vīriešu kolektīvā iejusties ir daudz vieglāk,” pārliecinājusies Anda. Par strādāšanu kolektīvos, kuros dominē viens dzimums, domas dalās. “Bija gandrīz ideāli strādāt kolektīvā, kurā ir tikai vīrieši – bez baumošanas un runāšanas aiz muguras. Es vienkārši strādāju, darīju savu darbu un jutos labi,” pauž Rita. Līdzīgi domā Solvita: “Sievietei strādāt starp vīriešiem, manuprāt, ir forši tāpēc, ka veči ir forši,” pārliecināta sieviete. Pretējās domās ir Santa. “Večus ikdienā praktiski neredzu. Izņemot priekšnieku. Taču problēma rodas, kā to lai pasaka, tualetē. Tie veči pēc sevis vienmēr atstāj paceltu “brilli”. Manuprāt, tā ir necieņa pret sievieti, jo galu galā tā tomēr ir koplietošanas telpa,” kas viņu visvairāk kaitina darbā, norāda Santa. “Štrunts par paceltu “brilli”!” iebilst Santas draudzene Evita. “Mūsu darbā veči to nemaz nepaceļ. Un bieži vien uz poda malas paliek kāda pile. Tas gan ir pretīgi! Esam likušas gan zīmītes pie sienas acu augstumā ar piloša krāna bildi un uzrakstu “Neglaimo sev! Pieej tuvāk!” vai “Varbūt Tev beidzot laiks mainīt darbu un piepildīt savu sapni kļūt par ugunsdzēsēju”, bet situācija mainījās tikai tad, kad vienu kolēģi pārcēla strādāt uz citu kantori,” pieredzē dalās Evita.“Ja esi nepīpētājs starp pīpētājiem – baigi izkrīti no socializācijas, jo visas foršākās runas norit pīpētavā. Pīpēšana, manuprāt, vispār ir fenomens. Pasākumos lielākā ballīte ir ārā pie pīpētājiem, ja tādu ir vairākumā, darbā interesantākās klačas uzzini pīpējot un arī augstskolā starpbrīdī pīpējot dabū zināt tādas lietas, kas gaiteņos neizskan. Kā cilvēks, kas nepīpē, jūtos nedaudz apdalīta,” iespaidos dalās Katrīna. Ja darba kolektīvā vairums ir smēķētāju, pastāv liels drauds, ka arī nepīpētāji tiks pieradināti pie smēķēšanas. Tieši tā notika ar Kristu. “Lai darbā izbaudītu atelpas brīžus, sāku smēķēt. Kad sāku strādāt, nepīpēju. Bet visi pārējie kolēģi ņēma pārtraukumu darbā un gāja laukā uzpīpēt. Tā kā darbs visu laiku ir fizisks, loģiski, ka nogursti un gribas atvilkt elpu. Bet kā tu tā laukā kā muļķis bezmērķīgi klīdīsi! Sevišķi aukstā laikā. Tad nu, lai arī izbaudītu atelpas brīžus, sāku smēķēt,” stāsta Krista. Vai pīpētāji un nepīpētāji savā starpā karo? “Mūsu priekšnieks reiz gribēja ieviest algas pielikumu tiem, kas nepīpē, respektīvi, nekavē darbu nelāgu ieradumu dēļ. Diemžēl viņa ideja tā arī nerealizējās, jo smēķētāju bija nospiedošā vairākumā un viņš, visticamāk, būtu apēsts bez sāls,” pieredzē dalās Amanda.Tusētāji pret netusētājiem“Dažbrīd man šķita, ka tie cilvēki, kas gāja kopā ar priekšnieci pīpēt, spēja kaut kā labāk saprasties ar viņu, ka pīpēšana viņus vieno. Bija domas, ka viņi tur varbūt izrunā kaut ko svarīgu un es neesmu klāt, tāpēc ka nepīpēju. Līdzīgas domas bija arī par tusiņiem darbavietā. Bija kolēģi, kuri uzēda vienu kūkas gabalu un devās mājās, bet bija kolēģi, kuri darbavietā tusēja gandrīz līdz vēlam vakaram, tie paši, kuri pīpēja kopā, un pēc tam devās tusēt kur citur. Man bija sajūta, ka viņi spēj kaut kā savādāk sadraudzēties, nekā tas sanāca man kā netusētājai,” par iejušanos kolektīvā spriež Dina. “Ja vien kompānijās nešauj pār mēru, es kā nedzērāja jūtos labi, man ir tikpat jautri kā citiem. Lai gan joprojām mazliet kaitina, ka daži uzskata – ja tu nevari iedzert glāzīti kopā ar citiem, tātad viņus necieni. Tomēr mani nekādi neietekmē šādi teksti. Nedzeru, un viss. Kā reizēm smejos, man smadzenēs vienkārši nav tās rievas, kas pieprasa apreibināties. Un kādam taču vismaz jāpaliek skaidrā, lai nākamajā dienā tiem, kam izkrituši kadri, varētu pastāstīt, kas noticis,” par darba ballītēm pasmaida Sandra.Jaunie pret vecajiemVēl viena kategorija, kā kolektīvos mēdz sašķelties darbinieki – pieredzējušie un tikko pieņemtie darbā. “Tā bija sava veida izslēgšana no kolektīva. Jutu, ka no manis slēpj informāciju, tikai nezinu, kāpēc,” par iekļaušanos darba kolektīvā stāsta Maija. Noraidoša attieksme pret Maiju radusies, jo viņa nepiedalījās darba pasākumos. “Ļoti bieži man dienas rītā tika nodota ziņa, ka boss mūs uzaicina tur un tur vakarā vai braucam šodien tur un tur. Rezultātā netiku nekur, jo man ir divi bērni. Pārdzīvoju, jo sākumā taču ikvienam gribas iejusties kolektīvā. Nesapratu, kāpēc par darba ballīti man nevarēja paziņot vismaz iepriekšējās dienas vakarā. Šobrīd varu teikt un gribu tam ticēt, ka esmu savu vietu kolektīvā izkarojusi. Esmu iejutusies, esmu parādījusi, kas esmu, un visiem ir skaidrs, ka es tur strādāju un esmu uz palikšanu. Bet pirmais laiks bija tāda lēkāšana pa dzeloņdrāti,” norāda Maija. Jaunkundzes pret mammām“Pat sienām ir ausis,” savu darbavietu raksturo Ilze. Viņa uz savas ādas izjutusi, ko nozīmē justies izstumtam no kolektīva. Ilze kolektīvā bija vienīgā jaunā māmiņa, un problēmas sākās, kad bērns saslima. “Biju vienīgā kolektīvā ar mazu bērnu. Kādi tik man pārmetumi nebija jādzird, kad bērna slimošanas dēļ nebiju darbā! Mobings bija kārtīgs. Pati arī sāku slimot – domāju, ka tas bija stresa dēļ. Sajutos kā kaut kas pavisam nevērtīgs,” situāciju izklāsta Ilze. Atmosfēra darbā kļuva tik nokaitēta, ka sieviete nolēma mainīt darbavietu. “Mana jaunā priekšniece ir izteikta biznesa lēdija, taču no viņas nevienu reizi neesmu dzirdējusi pārmetumus. Pat atnākot pēc bērna slimošanas uz darbu, viņa vienmēr apprasījās, kā iet bērnam, kā veselība. Pat man prom esot, tā arī esot pateikusi pārējām meitenēm, ka es nebūšu divas nedēļas. Iepriekšējā kolektīvā priekšnieks manas prombūtnes laikā citiem kolēģiem mani minēja kā slikto piemēru,” atceras Ilze. Pēc piedzīvotā jaunā sieviete par kolektīvu sadalīšanos interešu grupās saka: “Es varu teikt, ka ne jau kolektīvs kā tāds nosaka toni, bet atsevišķu cilvēku personības un viņu spēja ietekmēt kolektīva domu. Varu teikt, ka aiziešanu ietekmēja konkrētas personas attieksme un manā gadījumā nebija svarīga piederība pie pīpētājiem, pie dzimuma vai vēl pie kādas citas kategorijas. Tas bija cilvēciskais faktors. Arī jaunajā kolektīvā redzu, cik svarīga ir viena cilvēka ietekme uz kolektīvu.”
VIEDOKLIS
MĀRIS SILENIEKS, PERSONĀLA ATLASES KOMPĀNIJAS “WORKINGDAY” MĀRKETINGA MENEDŽERISDarbā cilvēks pavada vairāk laika nekā ar saviem tuviniekiem. Prasmīgs vadītājs to labi apzinās un netaupa nedz līdzekļus, nedz laiku kolektīva saliedēšanai un veselīga mikroklimata veidošanai. Nevar jau prasīt no darbiniekiem, lai viņiem visiem būtu vienādi vaļasprieki un aizraušanās. Tomēr labāk, ja vadītājam izdodas atrast ko kopīgu, ar ko aizraut visu kolektīvu un vienotu komandu arī ārpus darbalaika. Pat ļoti lielos uzņēmumos, kuros ir nodarbināti vairāki tūkstoši darbinieku, tiek rīkotas sporta spēles un citi pasākumi, turklāt – kopā ar ģimenēm. Dažkārt pat pietiek ar vienu vai diviem negatīvajiem līderiem, lai darba atmosfēra kļūtu neciešama. Zinu pat vienu lielu starptautisku uzņēmumu, kurš, atlasot darbiniekus, par vienu no svarīgākajiem kritērijiem izvirza darbinieka pozitīvo domāšanu, komunikabilitāti un sarežģītu situāciju uztveres vieglumu. Šeit darbojas medus mucas un darvas piliena princips – ja saliedētā, draudzīgā un dzīvespriecīgā kolektīvā pieņem darbā vienu cilvēku, kurš visā saredz tikai tumšos toņus, un saskarsme ar viņu ikvienam ir izaicinājums, uzņēmums var būt spiests maksāt dārgu maksu.
