Anita Anitīna * * * Viņš paņēma Viņu aiz rokas Un klusējot pārveda mājās. Krāsnī uguns liesmas ar liesmām Draudzīgi sarunājās. Viņš ielēja krūzē tēju Smaržīgu, kūpošu, karstu, Un tuvāk ugunij pievilka Krēslu, lai nenosaltu. Paņēmis Viņu klēpī, Seģenē ieritināja – Tajā, ko vecāmāte Sedza, kad baznīcā gāja. Tas arī viss. It ne vārda Viens otram tie nesacīja. Tovakar kopā ar viņiem Kaut kas lielāks un svētāks bija: Krūzē smaržoja karsta tēja, Krāsnī liesmas runāja klusi, Viņa, seģenē silti tīta, Viņam klēpī bij’ aizmigusi. Un Viņš tā sēdēja ilgi. Pat ogles bij’ kļuvušas aukstas. Viņa dusēja Viņam klēpī, Turot mūžību savās plaukstās.Gunta DroneSkaistuma mērvienībasKādās mērvienībās skaistumu mērīt?Cik tā pasaulē vispār ir?Un cik no tā pieder man?Vai galonos mērīt,Lai citi nesaprot, cik tas ir?Vai mērīt metros, kā audumu kleitai?Bet varbūt to mērīt koku lapās, Saplaukušās un nobirušās,Raibos taureņos un smaržīgās puķēsVasaras matos,Varbūt zelta gredzenosUn rubīnos sarkanos?Kā izmērīt skaistumu sev apkārt?Vai neesam sākuši visu mērīt un svērt?Visu vērtēt un žūrēt?Mēs kultūru sveram gramos un kilogramos,Mēs filmas vērtējam Oskaros un Lāčos,Dziesmas žūrējam ventos un zelta diskos!Mūziku – Lielajās balvās un vēl sazin kā.Dzeju nevajag vērtēt – Dzeja izsaka laiku, sāpi un prieku.Dzeja izkliedz klusumu, tumsu un debesis.Dzeja, tie nav tikai vārdi, tā Dieva mūza, tā gaismas spēle!Smaida MaskinaPutenisSniega pārslas gaisā sviežas,Viss balts apkārt griežas.Ziema apvelk baltu šalli Apkārt visai pasaulei.Eju es pa balto sniegu,Riņķī balti puteņi.Ārs tik mānīgi kluss,Meži tālumā dus.Visapkārt balts, tik balts…Kaut cilvēkam būtu tik balta sirds!Tad visa pasaule būtu daudz baltāka, labākaUn varētu mēs dzīvot ar baltām domām,Iet pa baltiem ceļiemUn dzīvot dzīvi ar baltiem, labiem darbiem!
