Vairākkārt “Ziemeļlatvija” ir informējusi par vēsturiskā muižas ēku kompleksa atjaunošanu Jērcēnos, par tā iekļaušanu tūrisma maršrutos, bet tagad par Jērcēnmuižas vēsturi ir tapis apjomīgs pētnieciskais darbs, kas ļauj uzzināt vēl daudz līdz šim neatklātu faktu par dzīvi muižā sendienās. Tik apjomīgs zinātniskais darbs par minēto muižu ir radīts pirmo reizi.Interesanti tas, ka pētījumu nav veikuši sirmi vēstures profesori ar zinātniskiem grādiem, bet jauniete, kurai Jērcēni ir dzimtais pagasts un kura arī pēc Vidzemes Augstskolas diploma iegūšanas, ko saņems vasarā, nolēmusi savas darba gaitas saistīt ar dzimto vietu un novadu.Tā ir Vidzemes Augstskolas Tūrisma un viesmīlības vadības fakultātes neklātienes 4. kursa studente Ilona Pinzule, kurai nule aizritējis pirmais darba mēnesis Strenču novada domes Attīstības un plānošanas departamentā un tūrisma informācijas centrā. Jērcēnu bibliotēkas vadītāja Ilvija Ķimse par viņu saka: “Tagad daudz runā un raksta par jauniešu aizbraukšanu no laukiem labākas dzīves meklējumos. Šajā ziņā Ilonas izvēle atgriezties dzimtajā vietā ar vēlēšanos būt noderīgai tās tālākā izaugsmē ir pozitīvs piemērs. Viņa ir pamatīgi izpētījusi ne tikai vēsturiskās muižas, bet visa pagasta vēsturi un vasarā Jērcēnmuižā brīvprātīgā darba ietvaros veiks gides pienākumus. Mēs lepojamies ar viņu,” apliecina I. Ķimse.Pirmais lielākais pētījumsIlona uzskata, ka viņas izvēle ir likumsakarīga un dabiska. “Jērcēni ir mans dzimtais pagasts, tur ir manas mājas. Man šī vieta bijusi tuva visus dzīves gadus. Esmu no tiem cilvēkiem, kuriem patīk vieta, kur izaudzis. Esmu iepazinusi apkārtējos cilvēkus, Jērcēnos man zināms katrs dabas stūrītis. Pašā centrā man ir dzīvoklis, zināmas vietas, kur varu atpūsties un sportot, pašlaik man ar to pilnīgi pietiek,” atzīst I. Pinzule.Jaunā speciāliste piebilst, ka ietekmējusies arī no vecmāmiņas Līvijas, kura aktīvi darbojas pagasta sabiedriskajā dzīvē, ir sava ciemata patriote, rīko dažādus pasākumus apkārtnes iedzīvotājiem.“Esmu uzaugusi Jaunjērcēnos, bet vecmāmiņai mājas ir pagasta otrā malā – Ķeižos. Tas man ļāvis labi iepazīt visu pagastu kopumā. Tajā ir daudz interesantu un skaistu vietu, bet visvairāk man patīk Jērcēnu muiža. Pērn augstskolā izstrādāju gada projektu, kura ietvaros pētīju pagasta un muižas vēsturi un plānoju iespējas tūrisma attīstībai ciematā. Rakstot šo projektu, pētīju pirmavotus vācu valodā Latvijas Valsts vēstures arhīvā. Esmu uzzinājusi daudz jaunu un saistošu faktu par pagasta vēsturi. No iegūtās informācijas izveidoju hronoloģisku stāstu par muižas vēsturi, lai tā būtu interesanta arī citiem. Mani saista tieši kultūras tūrisms, un šajā ziņā es redzu iespējas šo jomu attīstīt Jērcēnos. Mums ir brīnišķīgs muižas parks, tajā vēsturiskas ēkas, apkārt interesanta daba – tas viss ir labs potenciāls tūrisma attīstībai,” apliecina Ilona.Izvēloties profesiju – desmitniekāVasarā jauniete plāno palīdzēt pagasta bibliotēkas vadītājai I. Ķimsei gides pienākumu pildīšanā un cer, ka noderēs pieredze, ko guvusi kā ekskursiju vadītāja, kādu laiku strādājot Dikļu pilī.Jaunā speciāliste atzīst, ka tūrismu izvēlēties par savas darbības jomu gan nav mudinājis aicinājums. “Tam bija gluži racionāls iemesls. Vēlējos studēt neklātienē, lai līdztekus mācībām varētu strādāt un atrasties Valmierā, kur biju izraudzījusies darbu apkalpojošā jomā. Pārskatot Vidzemes Augstskolas piedāvājumus, visoptimālākais šķita tūrisms. Tagad šķiet, ka esmu trāpījusi desmitniekā, jo vairāk vai mazāk arī visa mana darba karjera bijusi un ir saistīta ar šo nozari,” saka Ilona. Izglītībai dzīvē liela nozīmeI. Pinzule uzskata, ka mūsdienās jauniešiem, lai būtu cik grūti būdams, tomēr jācenšas iegūt augstāko izglītību. “Vienalga, kādā profesijā tā iegūta, svarīgākais ir tas, lai šī izglītība būtu. Pēc tam var mēģināt darbu dabūt ja ne apgūtajā, tad līdzīgā profesijā. Izredzes būs lielākas ar augstskolas diplomu, jo tādus jauniešus darba devēji tomēr citādāk vērtē. Viegli nav, tas tiesa. Arī es līdztekus mācībām strādāju. Augstskolā manā kursā studentu palicis ļoti maz salīdzinājumā ar viņu skaitu pirmajā kursā. Diemžēl liela daļa ir aizgājusi finansiālu apsvērumu dēļ,” stāsta Ilona. Viņa gan piebilst, ka Vidzemes Augstskola ir ļoti pretimnākoša, jo katru gadu cenšas samazināt studiju izmaksas. Jautāta, kādēļ daudzi jaunie tomēr nevēlas palikt dzimtajos laukos, Ilona pieļauj, ka jaunībā cilvēkiem tuvāks ir dinamiskāks dzīves ritms. “Arī ērtības pilsētā lielākas. Var jebkurā brīdī aizskriet un tuvāko veikalu, ātrāk satikt draugus. Laukos ne vienmēr tas iespējams. Varbūt dažam dzīve laukos šķiet vienmuļa. Tomēr uzskatu, ka neviens cits manā vietā neko nedarīs. Ja es gribu aktivitātes, tad arī attiecīgi rīkojos, lai tādas būtu. Gribu aicināt, lai tieši nelielos pagastos, kur nav lielas infrastruktūras, cilvēki paši vairāk saietu kopā un domātu, kā dzīvi padarīt interesantāku un katrs ar savu iniciatīvu varētu arī citus pavilkt līdzi. Turklāt patiesībā nemaz tik traki nav. Gan Jērcēnos, gan citur ir iespēja saiet kopā, padziedāt, dejot, sarunāt ekskursijas. Tas, ka es dzīvoju pagastā, mani netraucē, ja vēlēšos, vienā dienā aizbraukt uz Ņujorku vai kādas citas valsts lielpilsētu. Protams, man iebildīs, ka laukos nav darbavietu. Visiem darba vēl ilgi nebūs, bet var ar domubiedriem kopā izplānot kaut ko un sākt. Nav jau obligāti jālaužas tikai uz lauksaimniecību. Piemēram, jau manis izvēlētajā tūrisma jomā laukos ir daudz iespēju. Joprojām daudzviet nav naktsmītņu ceļotājiem. Ja kādam nav īstas nodarbošanās, bet ir laba lauku māja, viņš var padomāt par viesu nama iekārtošanu. Iespējami arī citi varianti. Nesen kādā seminārā izskanēja doma, ka tūristiem laukos nav kur tērēt naudu, jo nav ko pirkt. Arī par to vērts padomāt,” spriež I. Pinzule.Viegli nav ne ārzemēs, ne LatvijāGribu zināt Ilonas vērtējumu par jauniešiem, kuri aizbraukuši peļņā uz ārzemēm. Viņa atzīst, ka arī pati bijusi starp tiem. “Arī es savulaik aizbraucu uz Lielbritāniju pelnīt naudu. Tomēr man laikam sirdij pārlieku mīļa ir dzimtene. Te es jūtos kā pilnvērtīgs cilvēks. Tā ir laime – dzīvot savā dzimtenē, runāt dzimtajā valodā. Ārzemēs nemaz tik viegli nav. Ir jāpārvar valodas barjera, jāpielāgojas attiecīgās valsts kultūrai. Viegla dzīve nav ne ārzemēs, ne Latvijā. Visur pamatīgi jāstrādā, vienīgi ārzemēs dzīvojošie kā attaisnojumu palikšanai tur min lielāku algu. Nu tā tas ir, taču tas vēl nenozīmē, ka citur ir labāk. Dzimtenei ir citas labas lietas, kas liek par to pastāvīgi domāt. Par to liecina kaut vai tas, ka no aizbraucējiem lielākā daļa vēlas atgriezties Latvijā,” stāsta I. Pinzule. Te varbūt ir grūtāk atrast savu vietu dzīvē un darbu, bet, pēc Ilonas domām, iespējas tam ir. Tiek piedāvāta dalība dažādos projektos, paredzēts arī valsts un Eiropas Savienības atbalsts dažādu ideju īstenošanai. “Jābūt tikai pašiem aktīviem. Pastāvīgi jāizglītojas, jāmācās svešvalodas. Es nedomāju, ka mūsu valstī jauniešiem kāds speciāli liktu šķēršļus virzībai uz priekšu, taču pašiem jābūt ar iniciatīvu savu mērķu piepildīšanā,” uzskata Ilona.To, ka jauniete, vadoties gan no racionāliem apsvērumiem, tomēr izvēlējusies profesiju, kas mīļa arī sirdij, apliecina Ilonas vaļasprieks. Viņai brīvajā laikā patīk ceļot un fotografēt. “Fotografēšanas galvenais objekts man ir daba. Tajā meklēju un iemūžinu interesantus un skaistus mirkļus. Savukārt ceļot man patīk lielākoties pa Latviju. To visbiežāk apceļoju kopā ar ģimeni un radiniekiem,” atklāj Ilona.Viņas uzskats ir, ka dzīvē nedrīkst stāvēt uz vietas, jo pati dzīve savā ziņā ir kāpnes, pa kurām nemitīgi jādodas augšup. “Līdz noteiktam posmam jau esmu uzkāpusi un domāju turpināt ceļu. Varbūt tā būs augstskolas maģistrantūra, vēl īsti nezinu. Zinu tikai, ka turpināšu iesākto ceļu tālāk,” secina I. Pinzule.
