Smiltenes Centra vidusskolas skolēni kopā ar skolotājām un vecākiem ziemas prieku baudīšanai izvēlas Pilskalnu.
Smiltenes Centra vidusskolas skolēni kopā ar skolotājām un vecākiem ziemas prieku baudīšanai izvēlas Pilskalnu.
Pilskalna pļaviņā jautrība sit tik augstu vilni, ka ovācijas var dzirdēt tālu visā apkārtnē. Sākumskolēniem jau izveidojusies tradīcija vienu ziemas dienu veltīt kopīgai atpūtai un izklaidei. Bērni vizinās ar ragaviņām un, pēc tam atpūšoties, sildās pie ugunskura, cep desiņas un iemalko siltu tēju. Vizināšanās starplaikos spēcīgākie var izmēģināt spēkus ragaviņu vilkšanas sacensībās. Pērn šādas izklaides nebija, jo laika apstākļi ieviesa korekcijas jautrību plānos. Toties šoziem laiks ir īpaši piemērots.
“Es te nāktu katru dienu. Tas ir daudz jautrāk nekā sēdēt skolā un mācīties,” secina Lūkass, kurš uz Pilskalnu atnācis kopā ar savu mammu. “Atpūšos un baudu ziemas priekus kopā ar bērniem,” saka Lūkasa mamma, tikko kopā ar spiedzošu komandu paveikusi nobraucienu no Pilskalna nogāzes. Vaicāta, vai uz šo soli viņa bija īpaši jāpierunā, mamma atbild noliedzoši. “Nemaz nebija jāpierunā. Man ļoti patīk! Sajūtas ir asas, slapjas un aukstas. Mazliet jūt sasitumus, bet tas nekas,” pasmaida Lūkasa mamma. Ikdienā viņai ar puiku līdz Pilskalnam atkļūt neiznākot tik bieži, jo tas atrodas attālu no pilsētas. Tad ziemas priekiem viņu ģimene izvēloties tuvākus kalnus.
Pilskalna pļaviņā izklaidējas skolēni no 2. līdz 4. klasei. “Pasākumu mēs veltām Meteņu dienai,” stāsta skolotāja Regīna Zariņa. Viņa secina, ka šādās reizēs skolotājas jūtas kā bērnībā, jo kopā ar savējiem no kalna obligāti jābrauc arī viņām. “Viss ir ļoti jauki, visi ir priecīgi,” vērtē skolotāja.
Arī aptaujātie skolēni atzīst, ka kopīgi pavadītās stundas bijušas ļoti interesantas un jautras. Grūtākais esot bijis tikai gājiens turp un atpakaļceļš līdz Smiltenei. Tas mazajiem sportotājiem prasījis vairāk spēka nekā rāpšanās stāvajās nogāzēs pirms kārtējā nobrauciena.
“Ļoti jauki, ka šogad kopā ar mums ir arī vairāki vecāki. Tas bērniem rada vēl lielāku prieku,” secina R. Zariņa.
