Ilūziju kalns mīt mūsu prātā, un tā izveidotājs nav neviens cits, kā ego.
Ilūziju kalns mīt mūsu prātā, un tā izveidotājs nav neviens cits, kā ego.
Nupat darbiņā, dzerot kafiju vai tēju secinājām, ka ikvienam ir sava mīļākā krūzīte, bļodiņa vai šķīvis, kurus cenšamies izmantot, ja to jau nav paspējis paņemt cits ģimenes loceklis. Kāpēc tā? Viss taču ir sagādāts ar prieku un patikšanu, taču atsevišķas lietas neizskaidrojamu izjūtu dēļ šķiet pievilcīgākas.
Aizvien biežāk prātā nāk domas par to, ka šajā pasaulē viss ir citādāks, nekā to redzam. Cilvēks šajā dzīvē nav noteicējs, viss ir ilūzija gan materiālajā, gan garīgajā laukā. Ikviens esam piedzīvojuši mīlestību, kad viss rādās caur rožainām brillēm. Paiet laiks, un uz dzīvi raugāmies citām acīm. Un tā visu mūžu nepārtrauktā mainībā. Kas to nosaka?
Tā ir ilūzija. Ilūzija, kas pamanījusies iekļūt mūsu prātā un valdīt pār mūsu dzīvi. Līdzīgi reaģējam uz nepatikšanām darbā un sarežģījumiem ģimenē. Lielākoties cilvēki dzīvo savos ilūziju kalnos, izjūtot sevi kā ķermeni un prātu, atdalot apkārt esošo no sevis. Ilūziju kalns mīt mūsu prātā un tā izveidotājs nav neviens cits, kā nekad nepiepildāmais ego.
Katru rītu ceļamies ar miljons domām prātā, kas apvieno gan pagātnes notikumus, šī brīža domas, gan nākotnes plānus. Domu ir tikpat daudz, cik emociju. Šo domāšanas procesu var saukt par prātošanu.
Viss mokošais, kas mums dzīvē ir jāpārvar, ir saistīts ar mūsu ego mūžīgo neapmierinātību. Domājam, ka nevaram būt laimīgi šeit un tagad. Ko lai dara, ka esam radināti pieņemt patērētāju sabiedrības normas un uz dzīvi raugāmies kā bezgalīgu ceļu šķietamu materiālu labumu gūšanai.
