Aizvadītajās brīvdienās sals tikai pieņēmās spēkā. Lai noskaidrotu, kā iedzīvotāji pārcieš auksto laiku un vai tas neietekmē viņu ikdienas gaitas, devāmies uz Brantu pagastu.
Ir pēcpusdiena, saules apspīdēti vizuļo sniegotie lauki, uz ceļiem tikpat kā nav iespējams kādu satikt, izņēmums ir divi liela auguma dižciltīgi suņi, kuri, domājams, ceļa galā sargā māju, tomēr netālu no Vidzemes ciemata pa nelielu lauku ceļu pretī nāk sieviete sārtiem vaigiem. Viņa, divu bērnu māmiņa Inese Kuzmina, vairākas minūtes atvēl sarunai ar “Ziemeļlatviju”. Vaicājot, vai sals ietekmē ikdienas gaitas, viņa atbild: “Mēs pie tā esam pieraduši, vienīgi šajās dienās māju kurinājām divas reizes dienā. Galvenais, lai bērniem ir silti.”Patlaban sieviete nestrādā, jo audzina savas divus gadus un desmit mēnešus vecās atvases. Sarunas laikā viņa atklāj, ka aukstumu nemaz tik ļoti neizjūt, jo lielākoties laiku pavada telpās. Brīdī, kad I. Kuzminu uzrunāja “Ziemeļlatvija”, viņa devās pēc lauku piena bērniem. Ferma tepat vien netālu no mājām esot.Ātri izlec, sataisies un promBrīvdienas mājās Brantu pagasta Vidzemē pavadīja divdesmit gadus vecais Kristaps Blūmenfelds. Ikdienā viņš apgūst celtnieka profesiju Cēsu pusē, Jāņmuižā. “Sakurināju māju un atpūtos no mācībām. Šķiet, ka šeit ir siltāks nekā Jāņmuižā. Mums tur bija ap mīnus trīsdesmit grādiem. No rītiem negribas no gultas kāpt laukā, jo kopmītnēs ir diezgan auksti, bet ātri izlec, sataisies un prom. Skolu kavēt nedrīkst, arī ne aukstumā, jo mācos 3. kursā un drīz būs eksāmeni,” stāsta jaunietis.Puisis atzīst, ka visvairāk par aukstumu sūrojas jaunieši, bet arī viņi prom izbaudīt ziemas priekus. “Skolā draugi savācas un dodas uz Žagarkalnu. Auksti jau ir tikai stāvot uz vietas, ja kustas, tad viss kārtībā,” saka jaunietis.Lielākas rūpes par lopiņiemBrantu pagasta “Ošos”, kur saimnieko pensionāre Zinaida Rezina, lielākās rūpes bargajā salā ir par lopiem. “Mums pašiem ir vieglāk, saģērbjamies silti, divas reizes dienā sakurinām māju, grūtāk ir ar lopiņiem. Kūts ir veca, tāpēc ūdens spaiņus pa nakti nesam virtuvē. Mums ir gotiņa, zirgs, aitas un teles. Viņi visi izjūt aukstumu un vēsāku ūdeni nemaz negrib dzert, gaida, kad dos siltu,” stāsta Z. Rezina. Pensionāres ģimene parūpējusies arī par zivīm, kas mīt piemājas dīķī. Viņi iztaisījuši āliņģi.Šī ziema esot krietni aukstāka nekā pērn, tāpēc īpašs prieks esot par daļēji izremontēto māju (2009. gadā māju izpostīja uguns – red.). Iepriekšējās divas ziemas viņa pārlaida dzīvojamā vagoniņā, taču šādā aukstumā, kad termometra stabiņš noslīdējis zem mīnus divdesmit grādu atzīmes, būtu daudz grūtāk.Z. Rezina stāsta, ka laiks viņai paskrien nemanot, un atklāj, ka labākās zāles pret visu, tostarp aukstumu, ir adīšana. “Nemaz visu nevaru paspēt noadīt, pasūtījumi ir viens aiz otra. Zeķes un cimdi jāada kaimiņiem, arī ģimene ir liela, taču tas man sagādā prieku,” nesūrojas pensionāre. Viņa vēl piebilst, ka liela nozīme ir arī kustīgam dzīvesveidam. “Ja pārstās rosīties, slimības būs klāt,” pārliecinājusies brantēniete.
