Kurš gan Latvijā nezina Uldi Rudaku. Vismaz tie, kuriem interesē notiekošais Latvijas un pasaules rokmūzikā, būs noteikti lasījuši kādu Rudaka rakstu par šo tēmu. Man bija izdevība piedalīties Rudaka un jaunās paaudzes mūzikas žurnālista un pazīstamā radio dīdžeja Toma Grēviņa lekcijā Valkā, radošajā telpā “309. kabinets”. Redzot Rudaku runājam par roku, iedomājos, ka tieši viņš droši vien Latvijā ir vispilgtākais sex, drugs & rock’n’roll dzīves filozofijas sekotājs. Savukārt Grēviņam itin labi piedienas inteliģentas un smalkas personības tēls. Viņš sarunā uzņēmās stūrmaņa lomu, vedinot Rudaku pēc iespējas uz atklātākām un interesantākām atbildēm un aizraujošu stāstījumu.Jaunais ir labi zināmais vecaisRīdzinieki sanākušajiem klausītājiem, galvenokārt jauniešiem, kuri apgūst rokmūziku Bērnu un jauniešu mūzikas kluba rokskolas Valkas filiālē un kurus interesē šis, jāatzīst, mazliet uz naža asmens manipulējošais dzīvesveids, stāstīja par agrāko laiku un mūsdienu mūziku. Rudaks uzsvēra, viss jaunais ir labi zināmais vecais, tāpēc mūsdienās rokmūzikā ir diezgan sarežģīti radīt kaut ko pilnīgi nedzirdētu un atšķirīgu. Tomēr viņš aicināja jaunos mūziķus nebaidīties no sarežģījumiem un meklēt savu ceļu mūzikā. Tas ir grūti, bet ne neiespējami. Par to viņš ir pārliecinājies vairākkārt, sarunājoties ne tikai ar Latvijas, bet arī pasaules mēroga mūziķiem. Savukārt, kas attiecas uz rokmūziķa tēlu, pierasts, ka viņi parasti ir ar ģitārām, ādas apģērbā un gariem matiem. Rudaks nosmej, ka meitenēm tas šķiet bezgala seksīgi, tāpēc tā saucamie “sliktie” zēni ir uz izķeršanu. Vieno kopīgs vaļasprieksSaruna notika ping ponga stilā – Grēviņš uzdeva jautājumu, Rudaks mēģināja rast atbildes, Grēviņš papildināja ar savu skatījumu. Jāatzīst, bija interesanti un tas vēl vairāk ieinteresēja redzēt, kā abi sadarbojas diskotēkā. Rudaku un Grēviņu vieno ne tikai interese par rokmūziku, bet arī kopīgs vaļasprieks – vinila plašu kolekcionēšana. Kā abi pastāstīja, tas nav lēts prieks, jo savdabīgā datu nesēja – skaņu plate – mūzikas tirgū maksā dārgāk nekā, piemēram, CD. Toties mūzikas ierakstu kvalitāte un skaņa ir vairākkārt augstāka par citos datu nesējos saglabāto mūziku. Rudaks nosmej, ja plate krītot atsitas pret galda stūri, tā, nolaužot kādu gabalu, ir vēl izmantojama, tad CD ir beigts un pagalam. Abu dīdžeju duets izveidojās aizvadītajā gadā. Pirmo reizi viņi kopā uzstājās Rīgas klubā “Coco Loco”. Dīdžeji atklāj, ka pirms uzstāšanās neveido dziesmu sarakstu un nenolemj, kurš un kādu mūziku atskaņos. Tas notiek organiski, vadoties pēc tā brīža sajūtām un noskaņojuma. Valkā sanākušo publiku dīdžeji novērtēja atzinīgi, nedaudz brīnoties, ka tā ir atraktīva, atsaucīga un uzkrītoši nelieto alkoholu. Rudakam “309. kabinets” ir diezgan neierasta vide, jo te nevar iegādāties neko dzeramu. Parasti viņi uzstājas klubos, kuros apmeklētāji lieto kādu drinku.Bīstamais vecumsSarunā Grēviņš mudina Rudaku atklāt vēl kādu savu nodarbošanos, kas saistīta ar tā saucamajiem bīstamajiem gadiem rokmūzikā. Pēdējais notikums saistās ar britu souldziedātājas Eimijas Vainhausas nāvi 27 gadu vecumā. Rudaks atgādina tā sauktā “Kluba 27” fenomenu un nosauc slavenākos šī kluba dalībniekus, kuri arī nomiruši 27 gadu vecumā – blūza ģitāristu Robertu Džonsonu, vienu no visu laiku izcilākajiem ģitāristiem Džimiju Hendriksu, izcilo blūzroka dziedātāju Dženisu Džoplinu, Džimu Morisonu un Kurtu Kobeinu.Rudaks stāsta, ka ar nosaukumu “Bīstamie gadi” katru trešdienu no pulksten 10 līdz 19 radio “Naba” viņš iziet ēterā kopā ar dziesminieku Imantu Daksi (viņš vairākkārt uzstājies “309. kabinetā” – redakcijas piezīme). Rudaks atklāj, ka ideja par informatīvi muzikālo raidījumu radusies aptuveni 2010. gada vidū. Iemesls bija abu sarunas, kurās atklājies, ka viņiem ir daudz kas kopīgs. Arī brīdis šķitis īpaši piemērots, lai uzsāktu “Bīstamos gadus”, jo topošajiem vadītājiem bijuši attiecīgi 42 un 27 gadi. Rudaks piemin, ka 42 gadu vecumā ar sirdstrieku miruši rokenrola karalis Elviss Preslijs, izcilais krievu bards un aktieris Vladimirs Visockis, tāpat arī septiņdesmito gadu sieviešu siržu lauzējs francūzis Džo Dasēns. Lūkojoties pasaules rokmūzikas vēsturē, 27 un 42 gadi ir vecums, kurus var dēvēt par bīstamajiem gadiem. Vadītāji šo faktu izraudzījās par radioraidījuma vadmotīvu. Rudaks un Daksis savos raidījumos meklē atbildes, vai šīs nāves ir likumsakarības vai mūzikas mārketinga izmantotas sakritības, šajos vecumos pienākot kaut kādam krīzes jeb lūzuma punktam.
ULDIS RUDAKS
• Dzimis 1968. gadā Rīgā.• Divas reizes mācījies Rīgas Politehniskajā institūtā, tā arī neabsolvējot to.• Mūzikas žurnālists, kritiķis, recenzents, publicists, fotogrāfs, mūziķis un dīdžejs.• Radījis ap 1000 rakstu – galvenokārt par rokmūziku.• Kopš bērnības fotografē.• Autobiogrāfiskas grāmatas par Latvijas rokmūzikas vēsturi “Rokupācija” autors (izdota 2008. gadā).• Kā kritiķis piedalās mūzikas konkursos un festivālos.• Viens no pankroka grupas “Maciņi” vokālistiem.• Dažas no mīļākajām latviešu grupām: “Inokentijs Mārpls”, “Dzelzs Vilks”, “The Hobos”, “Hospitāļu iela” un “Baložu pilni pagalmi”.• Kolekcionē vinila plates.
TOMS GRĒVIŅŠ
• Dzimis 1982. gadā.• Mūzikas žurnālists, bijis arī TV seja.• Pašlaik radiodīdžejs radio “101”.• Kopā ar Uldi Rudaku muzicē Rīgas klubos – spēlē diskotēkas uz vinila platēm.• Kolekcionē vinila plates.
