Valcēniete Velta Norlinde uz redakciju atnesa nelielu, glīti noformētu grāmatiņu ar visai romantisku nosaukumu “Sarunas ar eņģeļiem”. To pērnā gada nogalē izdevis apgāds “Valters un Rapa”.Veltas kundze paskaidroja, ka grāmatas autore ReGīna L. Norlinde ir viņas meita, un kautrīgi piebilda, ka varbūt redakcija ar šo darbu var iepazīstināt plašāku lasītāju loku. Regīna Norlinde ir dzimusi un augusi mūsu novadā. Sākumā viņas ģimene dzīvoja Ērģemes pagasta Turnā, bet vēlāk pārcēlās uz Valku. Tagad viņas dzīvesvieta ir vienā no Havaju salām Amerikā. ASV nebūt nav vienīgā valsts, kurā Regīna dzīvojusi. Pirms tam viņa dzīves pieredzi guvusi Skotijā, Zviedrijā un Vācijā.Vedina domāt par pozitīvoSavā latviešu valodā izdotajā grāmatā Regīna stāsta, kā notikusi iepazīšanās ar eņģeļiem un kā tie palīdz viņai dzīvē. Jāatzīstas, ka sākumā izlasīto uztvēru atturīgi. Kaut esmu saskāries ar dažādiem literāriem stiliem un žanriem un jau atradis par daudz ko brīnīties, šī grāmata mani tiešām izbrīnīja – vispirms radot neticību rakstītajam, bet pēc tam atklāsmi un prieku par interesanto veidu, kādā mums autore dara zināmas lietas, kas dzīvi padara priecīgu, laimīgu un liek censties pēc visa pozitīvā mums apkārt. Tikšanos un sarunu ar eņģeļiem atainojums ir ļoti savdabīga forma, kādā autore mūs vedina domāt par visu gaišo dzīvē. Tieši labais un ticība, ka tas dominē mūsu dzīvē, attiecībās, ir tās lietas, kuras Regīna aicina atrast, lai mēs justos laimīgi. Tā vedina domāt arī grāmatas moto: “Ticot, cerot, mīlot.”Savdabīga un netradicionāla ir arī grāmatas autores ikdienas nodarbošanās. R. L. Norlindes interneta mājaslapā rakstīts, ka viņa ir sertificēta eņģeļu terapeite, interneta radioraidījumu un videoierakstu “Sarunas ar eņģeļiem” vadītāja, dziedniece un nereliģiski garīgā skolotāja. Arī savu vārdu uz grāmatas ReGīna raksta ar lielo burtu G vidū, tā, cik varu noprast, uzsverot savu patību un individualitāti. Arī to, ka ikvienam cilvēkam jāciena pašam sevi un savs pasaules uzskats, kaut arī dažkārt tas var šo uzskatu paudēju nostādīt tādā kā baltā zvirbuļa lomā. Galvenais ir būt lepnam par savu garīgo patstāvību. Tā to var saprast, grāmatā lasot, ko pati Regīna saka par savu vārdu: “Manam vārdam – ReGīna – ir latīņu izcelsme, un tas nozīmē “karaliene”. Es mīlu savu vārdu. Vēl tagad mana mamma ik pa laikam atgādina, ka es bērnībā esot teikusi – pasaule vēl dzirdēs manu vārdu”.Par skolu nav labu atmiņuTas, ka mums ir tāda interesanta novadniece, mani ieinteresēja un nolēmu ar grāmatas autori sazināties ar e-pasta starpniecību. Regīna labprāt piekrita intervijai neklātienē un drīz vien saņēmu ļoti atklātas atbildes uz nosūtītajiem jautājumiem. No autores atbildēm varēju labāk izprast arī iepriekš minēto grāmatu. Izrādījās, ka savdabība un netradicionāls pasaules uzskats, kas Regīnu ir padarījis par personību un tagad citiem liek apbrīnot viņas pieeju dzīvei, viņai pašai ir skolas gados sagādājis daudz rūgtu mirkļu. Ne vienmēr līdzbiedri pieņem cilvēku ar citādāku domāšanu, un tā iznāca arī R. Norlindei. Tādēļ viņa skolas laiku ne visai labprāt atceras. “Atmiņas par skolu man nav tās pozitīvākās. Jutos diezgan vientuļa un nekur neiederīga. Atceros, ka Ērģemes skolā daudz raudāju, jo tiku izsmieta un apsaukāta. Jāatzīstas, ka uz skolu gāju ar bailēm. Man bija tikai viena laba draudzene. Ja toreiz būtu zinājusi par eņģeļiem, droši vien viņus visus būtu saukusi palīgā. Līdzīgi jutos arī vidusskolā, kuru pabeidzu 1994. gadā. Ar prieku uz mācībām negāju. Tā kā jau 13 gadu vecumā biju pievērsusies ģitāras spēlei, tad mani vairāk aizrāva muzicēšana. Kad sāku uzstāties dažādos pasākumos, apcelšana pierima, taču nepiederības apziņa saglabājās. Tagad, kad rakstu grāmatas gan angļu, gan latviešu valodā, ar interesi atceros, kā man neveicās ar angļu valodu skolā un nepatika literatūra. No skolas gadiem man ir daži labi draugi, ar kuriem biju kopā mūzikas pasākumos ārpus mācībām,” stāsta Regīna.Bēgšana no nabadzībasUz ārzemēm R. Norlinde aizceļoja pēc Liepājas Pedagoģijas augstskolas beigšanas. “Pēdējie gadi studijās bija finansiāli grūti. Kad Latvija atguva neatkarību, mūsu ģimene ieguva maznodrošinātā statusu. Atminos, ka bakalaura darbs bija skaisti jāiesien un tad atrados izvēles priekšā – pirkt ēdamo vai iesiet glītos vākos darbu. Abiem nesanāca. Ēšanai naudas pastāvīgi pietrūka, jo pirmajā vietā ierindoju tās vajadzības, kas bija nepieciešamas studijām. Uz mājām bieži braucu ar stopiem, valkāju tā saucamās second hand drēbes. Man tāda dzīve bija apnikusi. Kad pēdējā studiju gadā uzzināju par programmu, kas deva iespēju pieskatīt bērnus kādā ārzemju ģimenē un tā arī kaut ko nopelnīt, kā arī apgūt svešvalodu, nolēmu tajā iesaistīties. Vēl priecēja iespēja izbaudīt dzīvi ārzemēs, jo tolaik vēlējos būt projām no Latvijas, cik vien tālu iespējams. Tāds bija manas aizceļošanas sākums,” stāsta Regīna.Sākumā ārzemēs traucēja valodas barjera. “Dažādās valstīs ir nācies sazināties vairākās valodās. Mani tracināja, ka uzreiz nespēju pateikt visu, ko gribu, un vajadzēja iztikt ar to vārdu krājumu, ko biju apguvusi. Valodu prasme atnāca ar laiku. Visus darbus ārzemēs esmu pati atradusi bez pazīšanās. Tagad, kad strādāju patstāvīgi, ir vieglāk, jo pati esmu noteicēja par savu darbu,” apliecina R. L. Norlinde.Pozitīvo atrod garīgumāVēlos zināt, vai prasmi sazināties ar eņģeļiem var apgūt kādā mācību institūcijā, ja jau grāmatas autore ir ieguvusi eņģeļu terapijas sertifikātu. Regīna atklāj, ka šo prasmi apguvusi, mācoties kursos pie ievērojamās psiholoģes un visā pasaulē zināmās eņģeļu terapeites rakstnieces Dorīnas Virtjū. Viņa gan uzsver, ka saziņai ar eņģeļiem būtībā nav vajadzīgs nekāds sertifikāts. Katrs ar šīm gaismas būtnēm var sazināties, kā viņš to atrod par vajadzīgu. Kā eņģeļi ienāca pašas Regīnas dzīvē, to viņa sīki ir aprakstījusi savā grāmatā “Sarunas ar eņģeļiem”. Bet ne jau kādas mistiskas būtnes ieraudzīšana šajā gadījumā ir galvenais. Savā grāmatā autore raksta: “Mēs piesaistām to, par ko domājam. Es izvēlos sazināties tikai ar pozitīvām garīgām būtnēm, lai vai kas tās būtu. Ticu, ka katrā garīgā būtnē un cilvēkā ir tik daudz pozitīvā, cik katrs var saskatīt un tam noticēt. Ticēsim pozitīvismam un ļausim tam vairoties.”Brīnumi dod spēku dzīveiUz manu jautājumu, ko autore vēlas sniegt lasītājiem, atklājot savas sarunas ar eņģeļiem, Regīna atbild: “Es vēlos cilvēkos atmodināt interesi par tiem brīnumiem, kas mums ir apkārt. Man šīs sarunas ar eņģeļiem saistās ar kaut ko brīnumainu. Kad biju maziņa, vēlējos kļūt par raganiņu, lai cilvēkiem radītu brīnumus. Te gribu pieminēt pasaulslaveno literāro tēlu Hariju Poteru. Fenomenāls stāsts! Vislasītākais visā pasaulē! Kāpēc tas izpelnījies tādu ievērību? Tādēļ, ka viss brīnumainais cilvēkus fascinē. Es vēlos atklāt ne jau tādus brīnumus, kādus sniedz Harijs Poters, bet parādīt, ka mēs spējam kaut ko brīnumainu piedzīvot paši savā dzīvē. Tas ir tas spēks, kas mums spēj palīdzēt ikdienā. Ja esam atvērti idejai par eņģeļu esamību, tad mums jau ir radušās lielas iespējas piedzīvot brīnumu. Tādu ir daudz. Piemēram, dators. Nu pie tā esam pieraduši. Taču ja padomājam – vai tas nav brīnums, ka mēs ātri varam sazināties, atrodoties dažādās pasaules malās. Pirms tam neticējām, ka kaut kas tāds iespējams. Tādēļ jātic brīnumam, tad to piedzīvosim,” norāda R. L. Norlinde.Pēc Regīnas vēlējuma, ja arī grāmatas lasītājs nespēj noticēt eņģeļu esamībai, lai viņš viņas rakstīto uztver kā netradicionālu veidu, kā pievērst cilvēku pozitīvām izjūtām un emocijām. “Tas, ka mans darbs ir vajadzīgs, apliecina manu angļu valodā vadīto raidījumu klausītāju atsaucība. Daudzi man zvana un uzdod jautājumus. Bieži man pat neiznāk laika pieņemt visus zvanus un atbildēt,” stāsta R. L. Norlinde.Pēc Regīnas domām, lai cilvēks justos laimīgs, jādara viss, kas viņam pašam sniedz piepildījuma sajūtu. “Es pati joprojām spēlēju ģitāru, tagad arī nodarbojos ar jogu, ar pelddēli peldos jūrā, pati savas intereses dēļ apmeklēju TV producentu kursus, jo tas viss manī rada piepildījuma sajūtu. Katrs cilvēks tādu sajūtu var atrast ar kaut ko citu, kas viņam tuvs, interesants un mīļš. Ikviens no mums pasaulē nāk ar kādu misiju. Ja mēs šo misiju protam ieraudzīt un pildām, tad jūtamies piepildīti un laimīgi. Par sevi zinu droši – jo vairāk citiem ar visu savu neparastību spēju palīdzēt, jo piepildītāku jūtu savu dzīvi,” apliecina Regīna.
