24. turpinājums. Tā ir vienīgā reize, kad es dzīvē esmu redzējis šo savdabīgo, bet izcili gudro speciālistu, un iespaids bija tik spilgts, ka vēl tagad dzirdu viņa mazliet metālisko balsi.
24. turpinājums
Tā ir vienīgā reize, kad es dzīvē esmu redzējis šo savdabīgo, bet izcili gudro speciālistu, un iespaids bija tik spilgts, ka vēl tagad dzirdu viņa mazliet metālisko balsi. Labu referātu bija sagatavojis arī Madonas muzeja līdzstrādnieks, nesen no Sibīrijas pārbraukušais Vladislavs Urtāns. Man liekas, ka viņa sekmīgā debija, ko uzmanīgi vēroja Pelše, viņam deva iespēju drīz pēc tam pārcelties darbā uz Rīgu un kļūt par vienu no izcilākajiem latviešu arheologiem. Kad Atmodas sākumposmā ar Vladislavu bijām tuvāk sapazinušies, es viņam kādreiz pasmēju, ka toreiz Madonas konferencē tika runāts arī par padomju tautasdziesmām, jo šī tēma skaitījās viena no Roberta Pelšes stulbībām (ko pārtraukt spēja vienīgi Andrejs Upīts ar visai dzēlīgu izsmieklu). Bet 1950. gada februārī, nepilnu gadu pēc lielās deportācijas, atklāti Pelšem neviens iebilst neuzdrošinājās. Kaut gan… Vladislavs Urtāns atcerējās, ka toreiz profesors Jansons viņu esot paņēmis zem rokas un tā, lai citi nedzird, pateicis:
— Ticiet man, jaunais cilvēk, visas tās padomju tautasdziesmas ir vistīrākie sūdi.
Madonā arī skolēnu pašdarbība bija daudz rosīgāka. Tiesa, skolotājs Ozoliņš ar jauktā kora vadīšanu izrādījās diezgan nespēcīgs, toties izlaiduma klašu apvienotais koris, ko vadīja Kārlis Sniedze, viens no audzēkņiem, spēja sasniegt visai teicamu līmeni. Pašdarbības teātra iestudējumi ar katru gadu kļuva talantīgāki, tāpēc varu teikt, ka Antra Liedskalniņa krietni pārsteidzās, aizskriedama uz Gulbeni, kur tolaik šis pašdarbības novirziens bija vairāk izkopts.
Pilsētas situācijai bija arī savas negatīvās puses. Cesvainē mēs gandrīz nejutām krievu ieceļotāju klātbūtni, toties šeit darbojās pat sava krievu skola. Arī armijas garnizona klātbūtne nebija visai tīkama, piemēram, kādu mūra ēku no vidusskolas pagalma ar augstu dzeloņstiepļu žogu norobežoja kā superslepenu objektu, kaut mēs zinājām, ka apsargātajos mūros glabājās tikai zaldātu apakšbikses un citas lupatas. Kad kādreiz zēniem volejbola bumba ielidoja armijas teritorijā, kāds sīkāka auguma puišelis līda pakaļ savam īpašumam, un sargkareivis aiz tīrā stulbuma sāka šaut gaisā. Bija liela brēka, bet skolas direktors nevienu nesodīja.
Ar tiem krievu bērniem, kas mācījās blakus esošajā dienas skolā, mums nekādu konfliktu nebija. Mēs izlikāmies cits citu neredzam. Toties pilsētā bija gana daudz tādu migrantu, kas it kā mācījās vakarskolā, bet faktiski nodarbojās ar dauzonību, sevišķi ballīšu laikā. Par vienu saraušanos man vēlāk atstāstīja, jo noticis tas bija tajā gadā, kad pats vairāk pa slimīcām gulšņāju. Grupa zēnu uz savu roku bija sarunājuši sporta zāli, kas atradās kultūras nama pagrabā, lai patrenētos basketbolā. Kad arī pazīstamā krievu jauniešu kompānija bija vēlējusies iekļūt zālē, puiši viņus neielaida. Dauzoņas par atmaksu aizspieduši no ārpuses vienīgās durvis, bet paši dežurējuši ar rungām logu tuvumā. Zālei logi iznāca pie pašiem griestiem, tāpēc fiziski spēcīgākie jaunekļi pa vingrošanas sienu nolēma izkļūt ārā.
Turpmāk vēl.
