23. turpinājums. Malka šķūnītī bija jau sazāģēta, mums atlika tikai saskaldīt, un dežuranti to izdarīja bez strīdiem, jo ikviens pats ilgojās siltuma.
23. turpinājums
Malka šķūnītī bija jau sazāģēta, mums atlika tikai saskaldīt, un dežuranti to izdarīja bez strīdiem, jo ikviens pats ilgojās siltuma. Stundas gatavojām kur kurais, nopietnākos gadījumos gājām uz skolu un meklējām kādu klusu stūrīti.
Tā kā pilsētā darbojās pirts, tad arī šis jautājums problēmas neradīja. Pašās kopmītnēs gan nekādu ērtību nebija, ūdeni nesām no akas ar spaiņiem, bet tualetes telpas laikam bija tikai skolotājai, puikas jebkuros laika apstākļos joza uz sirdsmājiņu līdzās malkas šķūnim. Bet tolaik tas nevienu nemulsināja.
Madona tolaik bija kaut kas līdzīgs slēpotāju Mekai, katru ziemu notika republikas mēroga sacensības, zēni varēja trenēties gan slalomā, gan lēkšanā no mācību tramplīna. Kam nebija savu slēpju, tās varēja saņemt no skolas, un šo izdevību izmantoju arī es. Samērā labi ierīkotais stadions deva mums iespēju spēlēt futbolu gandrīz civilizētos apstākļos, bet lielāka mēroga vieglatlētikas sacensībās varējām vērot gan Grigalku, gan Liepaskalnu un daudzus citus tā laika sporta spīdekļus. Daudzie apkaimes ezeriņi mūs pievilināja ar peldēšanās iespējām.
Arī pati skola bija pārdzīvojusi pirmo pēckara gadu sajukumu, visa dzīve jau ritēja pavisam citos mērogos. Vēlāk Valdis Vanags, žurnāla “Skola un Ģimene” redaktors, man tika stāstījis par saviem pieredzējumiem pirmajā pēckara gadā. Toreiz par direktoru bija iecelts kāds izbijis armijnieks, kas pēc kāda starpgadījuma visas skolas priekšā nolasījis savu pavēli: stingri aizliegts skolas telpās nēsāt aukstos un karstos ieročus! Manuprāt, šo periodu Cesvaine tolaik vēl nebija pilnībā pārvarējusi, toties madoniešiem tas jau skaitījās tāla pagātne. Un arī skolotāju sastāvs bija kaut kā laimīgi nokomplektējies visai kvalitatīvs (ar retiem izņēmumiem), un, pateicoties šim apstāklim, pie vidusskolas tika atvērta pedagoģiskā klase, kur sagatavoja pamatskolu klašu skolotājus. Šie audzēkņi, kurus mēs saucām vienkārši par “pedagogiem”, ar savu nopietnību un mērķtiecību zināmā mērā ietekmēja skolas kopējo klimatu. Pāris šādu “pedagogu” dzīvoja arī kopmītnēs, un vienam otram astotklasniekam viņu priekšā ne reizi vien nācās pierauties klusākam.
Madonas gados kļuvu par ļoti centīgu kino apmeklētāju. Liekas naudas tolaik nevienam nebija, bet es pratu vecāku iedotos rublēnus pietaupīt. Un nebija jau biļetes nemaz īpaši dārgas. Arī kultūras namā mēdza notikt visai interesanti pasākumi, ar izrādēm brauca Rīgas teātri, bet 1950. gada pašā sākumā Zinātņu akadēmija kopā ar rajona muzeju rīkoja zinātniski praktisku konferenci par folkloras jautājumiem, un skolas direktors man atļāva stundu laikā sekot šīs konferences gaitai. Galvenais virsvadonis bija profesors Roberts Pelše, kurš vismaz ārēji arī izskatījās pēc īsta profesora. Ļoti interesantu referātu par darba estētiku tautasdziesmās nolasīja profesors Jānis Alberts Jansons.
Turpmāk vēl.
