Neapmierinātība ar valsts varu mūsu sabiedriskajā dzīvē jau kļuvusi par parastu lietu. Tā vien šķiet, ka arī teiciens “Es mīlu šo zemi, bet ne valsti” ir folklorizējies. Jaunie masveidā dodas projām, iekšēja protesta pilnā asprātībā nosakot: “Pēdējais lai lidostā izslēdz gaismu.” Dažkārt tā vien šķiet, ka spļaujam akā, no kuras paši dzeram, neapjaušot, ka tās vispār var nebūt un tad ūdeni dabūtu tik, cik kāds mums to iedotu, ja devējam prastu izdabāt un kalpot. To sapratu, kad televīzijā noskatījos Ziemeļkorejas tautas sēras par mirušo līderi Kimu Čeniru. Masveida skaļa raudāšana ielās, cenšanās citam citu pārspēt žēlabu izkliegšanā (nedod Dievs, ja ieraudzīs, ka par maz raudāts, tad ieskaitīs valsts ienaidniekos), saukšana, lai mirušais neatstāj viņus – tas viss uzdzina aukstus šermuļus. Komunistiskās Korejas ideologi ziņoja, ka pat daba sēro par lielo vadoni. Un visiem tam bija jāpiekrīt un jāatzīst par neapstrīdamu patiesību. Savukārt Čenira jaunākais dēls, kas no tēva mantojis varu un amatu, vēl īsti pat neiesēdies partijas līdera krēslā, jau tika oficiāli nosaukts par dižo, kuram bez ierunām jāpaklausa. To, kādu izglītību dižais varas mantinieks ieguvis, ārvalstu masu mediji tā arī īsti nav varējuši noskaidrot. Mums Ziemeļkorejas līdera apraudāšana atsauc atmiņā pagātni. Kādreiz mūsu tauta tā raudāja par Staļina nāvi. Cilvēkus centās padarīt par bezdomu mašīnām, kurām vajadzēja kalpot vadonim. Pērnā gada nogalē no redzētā televīzijā it kā no jauna atdzīvojušies pagātnes rēgi ir kā brīdinājums – nezākājieties, bet veidojiet tālāk savu demokrātiju, brīvību un sargājiet šīs vērtības.
