Pensionētajai skolotājai Edītei Brantei apaļa mūža jubileja bija tieši Valentīna dienā. Viņa pedagoģes darbā ir nostrādājusi 51 gadu, tagad lielākais laiks tiek veltīts mājas solim un grāmatu lasīšanai.
Pensionētajai skolotājai Edītei Brantei apaļa mūža jubileja bija tieši Valentīna dienā. Viņa pedagoģes darbā ir nostrādājusi 51 gadu, tagad lielākais laiks tiek veltīts mājas solim un grāmatu lasīšanai.
E. Brante Strenčos dzīvo tikai piecus gadus, jo pēc aiziešanas pensijā no tantes mantoja pusi mājas Ziemeļnieka ielā. “Visa mana dzīve tepat vien Valkas rajonā ir pagājusi. Strādāju Valkas vidusskolā, pēc tam piecus gadus biju direktore Jērcēnu skolā. Pa vidu pabeidzu Ģeogrāfijas fakultāti Universitātē, līdz mani nosūtīja uz Palsmanes internātskolu par mācību daļas vadītāju. Tur nostrādāju 38 gadus. Pēc tam šo skolu reorganizēja un tā kļuva par palīgskolu bērniem ar attīstības traucējumiem. Pensionējos 1999. gadā,” par sevi stāsta skolotāja. Jubileju radu un bijušo darbabiedru pulkā viņa svinēs šodien.
Modernajos teātros lietas pārlieku deformē
E. Brante dzīvo kopā ar savu krustdēlu, apkopj māju un rūpējas par diviem kaķiem. “Mājās darba netrūkst. Man ļoti patīk puķes, nespēju iedomāties dzīvošanu bez rušināšanās piemājas dārziņā. Vēl man ļoti patīk apmeklēt teātra izrādes,” atzīstas skolotāja. Viņa pieder tam strencēniešu pulciņam, kas gandrīz katru mēnesi redz kādu jaunu izrādi. Trešdien skatīts Ostrovska lugas “Līgava bez pūra” iestudējums Nacionālajā teātrī. Ar nepacietību jau tiek gaidīta nākamā izrāde “Hotel de Rome”, jo interesanti, kā šoreiz teatrāļi interpretēs Blaumani. Skolotāja pasmaida un teic, ka viņai kā vecam cilvēkam tuvāka klasika gan mūzikā, gan teātrī. “Es nevaru bez ierunām pieņemt jaunās vēsmas, dažādus modernismus. Man tas viss jāpārdomā, un, ja ar to tieku galā, tad pieņemu, bet īpašas vēlmes pēc tā nav. Nevaru īsti pieņemt Džilindžera uzvedumus, jo viņš būtiskas pagātnes lietas pārceļ uz mūsdienām, šīs lietas pārlieku deformējot. Vai tiešām nevar izdomāt neko nozīmīgu par mūsdienām? Kāpēc cilvēka ārējo čaulu padara par galveno, nevis izceļ viņa dvēseli? Nu nevajadzētu cilvēka intīmās dzīves puses izlikt visu apskatei. Ir jābūt arī kaut kam tādam, kas pieder tikai pašam cilvēkam, citādi tur nav nekā no svētuma,” prāto teātra cienītāja. Viņa uzskata, ka katram vecumam ir savs plauktiņš, kur pasmelties nepieciešamās vērtības. Skolotāja šaubās, vai mūsdienu jaunietis zina, ko nozīmē īsta balle ar skaistu mūziku. Viņa pieļauj, ka katram laikmetam piemīt savas vērtības un tam ir savas prioritātes. Jauniem cilvēkiem grūti saprast Ostrovska laikmetu, tāpat viņi maz zina par Staļinu, Ļeņinu un Hitleru. Tā ir vecākās paaudzes vēsture, un to ar nazīti no dzīves neizskrāpēt. “Manas paaudzes ļaudīm arī grūti iedomāties un saprast tos laikus, kad cilvēki staigāja pastalās un labību kūla ar spriguļiem. Tomēr tad, domāju, cilvēcības bija vairāk. Tagad valda visatļautība un cilvēku attiecības kļūst pliekanākas. Nespēju iedomāties, kā cilvēks var atļauties postīt kapus, mocīt dzīvniekus un darīt citas nejēdzības. Tagad šīs parādības ir kļuvušas par ikdienas sadzīves fonu,” sūrojas E. Brante.
Grāmatnīcas likvidēšana iecērt robu
Bijusī skolotāja labprāt lasa daiļliteratūru. Tiesa, pēdējā laikā mazāk. Grāmatnīcas likvidēšana pilsētā ir iecirtusi robu kopējā kultūras dzīves ainā. Pēc aiziešanas pensijā skolotāja kompensēja to neizlasīto, kuru nevarēja paspēt lielās aizņemtības dēļ, strādājot Palsmanē. Darbs parasti sākās pulksten septiņos no rīta un turpinājās līdz 10 vakarā. Tolaik skolā mācījās apmēram 240 bērnu, turklāt daži amati bija apvienoti, nevis kā tagad, kad ir atsevišķi atbildīgie par audzināšanu un par mācību darbu.
E. Brante savā mūžā ir daudz mācījusies. Skolotājas profesijas apguvi viņa sāka Jelgavas Skolotāju institūtā 1943. gadā. Tur skolotājus apmācīja ļoti vispusīgi. Šo mācību iestādi neizdevās nobeigt otrā Pasaules kara dēļ. Skolotāju institūtu atvēra Cēsīs, un E. Brante to pabeidza. Pēc Universitātes absolvēšanas viņa beidza arī Liepājas Pedagoģiskā institūta Defektoloģijas nodaļu.
Jautāta, vai nebija grūti aprūpēt bērnus ar īpašām vajadzībām, skolotāja atbild, ka galvenais bija zināt katra skolēna spējas, vajadzības un līdzšinējo dzīves ceļu. “Ja bērnu labi pazīsti, ir vieglāk paredzēt, ko no viņa var gaidīt un kas no viņa nākotnē varētu izveidoties. Par darbu nekad neesmu sūdzējusies. Bija grūti, arī laiks bija citāds, tomēr allaž esmu strādājusi godīgi,” atzīst skolotāja. Pēdējos gadus pirms aiziešanas pensijā viņa bērniem mācīja ģeogrāfiju un citus priekšmetus.
Jāapgūst dzīvei nepieciešamās iemaņas
Kad E. Brantei bija 14 gadu, nomira mamma. Tētis nomira pusotra gada vēlāk. Bērnība nebija viegla, jo pēckara gados bija jāizcieš daudz pazemojumu. Vecvecākiem piederēja lauku mājas, tāpēc ģimeni ieskaitīja kulakos un izdzina. Edītei palīdzēja tas, ka viņa jau mācījās augstskolā. Karš viņai liedza nodibināt savu ģimeni.
Katra diena nes savu rūgtumu un prieku, bet skolotājam jāprot priecāties par katru bērna panākumu. Jautāta, vai viņu atceras arī Palsmanes palīgskolas bijušie audzēkņi, skolotāja atbild, ka viņi savā domāšanā un jūtu izpausmē ir nedaudz citādi, jo emocionāli ir inertāki. Šiem bērniem jūtas mazāk aizķeras dvēselē. Par notikumu vai uzdāvinātu konfekti viņi spēj priecāties bez gala, bet pēdas nepaliek. Tomēr ir vairāki skolēni, kuri itin bieži atceras savu skolotāju un atbrauc ciemos.
E. Brante ir ļoti daudz domājusi par to, kur paliek speciālās skolas beigušie skolēni. Viņi netiek pa īstam sagatavoti dzīvei un pēc skolas beigšanas jūtas kā no ligzdas izmesti putnēni. Lielai daļai vecāku neinteresē šo bērnu attīstība un liktenis. “Praktiskai dzīvei cilvēku var sagatavot tikai tad, ja viņš ir saskarsmē ar šo dzīvi. Pēdējā laikā ir kļuvis nedaudz labāk, jo bērnu kaut nedaudz cenšas saistīt ar praktiski risināmām problēmām, tomēr tas ir nepietiekami. Bērns, kurš visu laiku ir bijis apgādāts, nespēj saprast, ka piepeši par sevi pilnā mērā jārūpējas pašam. Pēc skolas beigšanas šiem jauniešiem uzdāvina dažus apģērba gabalus un nedaudz naudas. Daži to pāris dienās iztērē saldumos un nokļūst it kā pie sasistas siles — ne naudas, ne darba, ne īstenojamu nākotnes plānu,” vērtē skolotāja. Viņai šķiet, ka bez īpašām valsts finansētām atbalsta programmām neiztikt. Pie skolas vajadzētu iekārtot saimniecības, kur jaunieši apgūtu dzīvei nepieciešamās iemaņas, lai iemācītos par sevi rūpēties un saprastu, ka bez darba neko iegūt nevar. E. Brante uzskata, ka lielāks labums no dāvanām, kuras allaž tik bagātīgi dāvina speciālajām skolām, būtu trūcīgām daudzbērnu ģimenēm, nevis tiem bērniem, kuru uzturēšanai valsts maksā milzu naudu.
Televizors nav izpelnījies skolotājas cieņu
Skolotājai ir savs vērtējums par Strenču sabiedrisko dzīvi. Viņa visu mūžu dziedājusi koros un ansambļos, spēlējusi teātri. “Arī Strenčos ir iespēja dziedāt, dejot un spēlēt teātrī. Būtu mazāk gadu, šo iespēju izmantotu. Ja veselība atļauj, apmeklēju vietējos kultūrsarīkojumus. Ja salīdzinu Palsmani ar Strenčiem, tad strencēnieši man šķiet vairāk iesūnojuši. Palsmanē publisko pasākumu apmeklēšana ir lielākā cieņā. Strenčos to cilvēku loks, kas interesējas par kultūras dzīves norisēm, ir mazāks,” novērojusi pensionāre.
Mazpilsētu nelaime ir tā, ka gudrākie cilvēkbērni allaž aiziet uz lielām pilsētām. Paliek tie, kuri bērnībā maz redzējuši un neizjūt vajadzību iedziļināties kultūrprocesos. Pie televizora ar alus pudeli pasēdēt ir vienkāršāk. Skolotājai ir prieks, ka daudz bērnu mācās mūzikas skolā.
Brīvos brīžus E. Brante pavada arī ar avīžu žūksni blakus. Televizors nav izpelnījies viņas cieņu, ja nu vienīgi ziņu un citi nopietni analītiski raidījumi. No jaunākās mūzikas skolotāja labprāt klausās Pētera Vaska un Artūra Maskata kompozīcijas. Viņa atzīst, ka šī mūzika jāklausās pa īstam, tā nevar skanēt fonā kā mūzikas tapete. Tajā ir jāiedziļinās, jo tikai tā pilnīgi atveras komponista mūzikas pasaule. Skolotāja uzskata, ka nav jēgas klausīties absurdās jaunās kompozīcijas. Tad jau labāk baudīt dabas radīto mūziku — putnu dziesmas, koku un vēja šalkoņu.
Par visnozīmīgāko īpašību skolotāja uzskata cilvēcību. Tā ir viņas vērtību mēraukla. Dažkārt svētdienās E. Brante apmeklē baznīcu vai skata dievkalpojumu televīzijā. Vecāki meitu tā ir iestatījuši, un pie tā viņa joprojām turas. Vēl par nozīmīgu pedagoģe uzskata godīgumu visās lietās, arī darbā. Cilvēka dzīvē nozīmīga ir arī spēja piedot pat vislielākos pārinodarījumus. Dzīvē viss ir līdzsvarā — labais tiek atdarīts ar labu un ļaunais — ar ļaunu. Piedošanas trūkums dzīvē rada haosu.
Atvadoties skolotāja kautrīgi lūdz, lai daudz par viņu nerakstot, jo neko īpašu neesot paveikusi, vien godīgi visu mūžu darījusi savu darbu.
