Strenču vidusskolas skolēni ciemojās pie norvēģu draugiem un tagad dalās iespaidos ar lasītājiem.
Strenču vidusskolas skolēni ciemojās pie norvēģu draugiem un tagad dalās iespaidos ar lasītājiem.
Svētdienas rīts… Patīkams vēsums ar aukstiem glāstiem pieskaras mūsu vaigiem. Visiem sejās neredzēts uztraukums, neapslēpts prieks. Pēc dažām minūtēm jau klāt mūsu autobuss un acīs dažam labam sāk riesties prieka vai bēdu asaras, jo vecāki palaiž savus bērnus lielajā, plašajā pasaulē. Saliekam mantas autobusā, un nu ceļš var sākties.
Vēl atskatāmies uz ceļu, kas ikdienā redzams acu priekšā. Tagad tas paliek aiz mums. Priekšā gaida ceļš līdz Tallinai. Tas nav garš, bet nogurdinošs. Sirsniņā katram tādas savādas sajūtas, kā tagad būs un kas mūs sagaida. Esam jau Valkas robežpunktā, notiek pasu pārbaude, viss ir kārtībā un mūs laiž pāri robežai! Uz redzīti, Latvija!
Smaids sejās liecina, ka jauniešiem ir liels satraukums par nezināmo, kas viņus sagaida. Braucam un braucam, kādam ir auksti pie loga, kādam karsti aizmugurējos sēdekļos, bet visiem interese par to, kas ir tur — aiz loga. Pēc dažu stundu brauciena ierodamies Tallinā, atrodam ostu un skolotāja Dace dodas pēc biļetēm. Pēc kāda laika dodamies uz kuģi “Regina Baltica”. Kamēr autobuss tiek novietots tur, kur tam jābūt, mēs ejam skatīties, kur atrodas mūsu kajītes. Izbraucam vakarā. Vēlāk uzejam uz kuģa klāja. Pasakains skats iekļaujas nakts apskāvienos — brīnumaini viļņi, gaismas tālumā. Tāda sajūta, ka ir pāršķirta jauna lapaspuse ikviena dzīvē. Nekas tik skaists agrāk nav redzēts! Vakars paiet samērā jautri, mēs dejojam, dziedam, pastaigājamies pa kuģa klāju. Kādam šis vakars beidzas tikai no rīta, bet kāds, kam šāds brauciens jau pierasta lieta, dodas ātri gulēt vai vienkārši atpūsties pirms gaidāmā garā ceļa no Zviedrijas uz Norvēģiju.
Lingdāle… Miegs sit patiesi augstu vilni, bet mēs esam klāt, ir pusnakts un nogurums dara savu. Mūs sagaida Raidārs un Lingdāles skolas direktors Jākobs. Tiekam ieaicināti skolā, tur sasveicināmies ar abiem kungiem, mūs pacienā ar augļiem, dzērieniem un maizītēm, pēc tam mēs tiekam pavadīti līdz istabiņām, kur pavadīsim laiku, kamēr būsim Norvēģijā.
Otrdiena
Ne pārāk agrs rīts, visi jau laikus ir augšā un gatavi doties uz Lingdāles skolu. Tur mēs iepazīstamies ar skolotājiem un skolēniem. Uzņemšana ir patiešām ļoti jauka un silta. Pirmā ir norvēģu valodas stunda. Mums iemāca norvēģu nacionālo dziesmu, pēc tam mācāmies pamatvārdus, kā arī pateikt dažādas frāzes norvēģu valodā. Skolēnu attieksme pret mācībām ir bezrūpīgāka, daudz citādāka nekā pie mums Latvijā; viņi stundu laikā spēlē spēlītes telefonā vai raksta īsziņas, pat ēd, kājas liek uz krēsliem un paši sēž pusguļus. Nevienu nez kāpēc tas nesatrauc! Pie skolas ir uztaisīta vieta pīpētājiem, kur smēķē jaunieši jau no 16 gadu vecuma (tas ir atļauts Norvēģijas likumos). Protams, sabiedrībā notiek diskusija par to, ka vajadzētu ierobežot smēķēšanu vispār. Mēs izstaigājam skolu, apskatām arī telpas, kur viņiem notiek stundas. Mums izrāda darbnīcu, kur tiek pārkrāsotas un apgleznotas automašīnas un atsevišķas to detaļas. Piedalāmies arī ekonomikas stundā, tā ir ļoti interesanta. Pa šo laiku tuvāk iepazīstamies ar skolēniem. Vakarā sadalāmies pa grupiņām un ejam ciemos uz mājām pie ģimenēm. Atgriežoties katram no mums ir stāstiņš par to, kā gājis ģimenē, kāds bijis ceļš atpakaļ uz viesnīcu, jo laiks, ceļš un mums neierastie braukšanas apstākļi veido piedzīvojumu stāstiņus līdzīgus mednieku stāstiem.
Vakarā dodamies uz boulinga halli, kas, mums par pārsteigumu, atrodas kādus simts metrus no mūsu mājām. Pilsētiņas arhitektūra ir tik īpatnēja, ka ēkas tuvumu un zāli tajā nepamanījām.
Trešdiena
Šodienas programma mums norāda, ka jādodas uz Lingdāles skolas sporta halli. Skats, kas paveras priekšā, ir neaprakstāms. Visur — aiz skolas, aiz halles — ir lieli kalni. Kad esam gatavi stundai, mūs aizved uz halli, kur 90 minūtes norisinās sporta stunda. Tā sākas ar vingrinājumiem. Viens puisis, ar mums sacenšoties, neaprēķina savu spēku, ietriecas kāpnēs un salauž divas ribas, tāpēc viņu ātri transportē uz slimnīcu. Hallē mēs spēlējam gan florbolu, gan badmintonu, gan basketbolu un veicam citas fiziskas nodarbes. Steigā nomazgājamies un tad steidzamies pie pilsētas mēra. Ejam kājām, jo tas nav tālu no Lingdāles skolas. Mērs mums stāsta par pilsētas attīstību, par attīstības iespējām, par atpūtas vietām pilsētā un plāniem nākotnē, kā arī par domes struktūru. Uz vietas sagatavojam īsu uzstāšanos. Mūsu meitenes dzied dziesmu par trim māsiņām, un Vitālijs ir labs tulks. Pēc mēra apmeklējuma dodamies atpakaļ uz skolu, pa ceļam ieejam pagājušajā gadā uzceltā ēkā, kur atrodas gan kinoteātris, gan skatuve koncertiem (arī šeit mūs izprovocē uz priekšnesumu, kurā nodziedam latviešu dziesmu), gan arī pilsētas bibliotēka, kur ir milzum daudz grāmatu, pieci datori interneta lietotājiem un arī atpūtas stūrītis mazajiem — ar visām šūpolēm! Atceļā spriežam, cik ļoti mūsu pilsētā būtu nepieciešama šāda daudzfunkcionāla ēka.
Pie skolas stāv liels autobuss, tajā vietas ieņēmuši Lingdāles skolas skolēni un direktors Jākobs, vietas ieņemam arī mēs. Ceļš ved uz Lindesnesi — uz bāku, kas atrodas pašā jūras krastā.
Pēc tam mūs aicina noskatīties divas filmas par šo un apkārtnes bākām savdabīgā kinoteātrī, kas iebūvēts kalnā. Filmā var redzēt skarbo Norvēģijas dabas stihiju — vēju, kura brāzmās pār pussalu gāžas viļņi, brīžiem šļakatām ejot pāri pat augstajam bākas tornim.
Mājās nedaudz atpūšamies, un mūs gaida patīkams pārsteigums skolā! Tie skolēni, kas pagājušajā gadā viesojās Strenčos, mūs tagad sagaida Lingdāles skolā. Viņi skolu beidza pavasarī, un šī ir sirsnīga tikšanās arī ar savas skolas direktoru. Patiešām ir liels satraukums, kad ieraugām viņus, jo vēl pirms gada likās — ir tik neticami, ka kādreiz šos cilvēkus satiksim no jauna!
Ceturtdiena
Agrs rīts… Saulīte modina ar saviem siltajiem stariem, bet aukstums saldē degunu. Dodamies ceļā, Lingdāles skolā paēdam brokastis, pēc brokastīm seko angļu valoda. Stunda ir ļoti interesanta, un mums visiem patīk, kāds kontakts ir starp skolēniem un skolotāju. Pēc stundas atvadāmies no skolēniem un ar savu autobusu direktora Jākoba pavadībā dodamies uz Fārsundas ģimnāziju. Brauciens ilgst kādas 20 minūtes. Dodamies pie pilsētas mēra, tā šoreiz ir sieviete! Viņa mums izklāsta notikumus un vēsturi par ēku, kurā atrodamies, kā arī par Fārsundu, nākotnes plāniem un citām aktivitātēm. Mūsu direktors Jānis Pētersons pasaka paldies par uzņemšanu un īsi pastāsta par Strenčiem. Līga Nīmane teikto veiksmīgi iztulko angļu valodā. Meitenes kārtējo reizi tiek lūgtas uzstāties ar dziesmu. Tālāk dodamies uz Eilertsundas skolu, kas atrodas netālu no pilsētas domes. Interesanti, ka daļa skolas atrodas kalnā un pa skolas kāpnēm var nonākt otrpus kalnam un iziet pagalmā. Trepes sākas ielas pusē no skolas ārdurvīm un vijas cauri visai skolai. Interesants fakts arī tas, ka sporta zāle atrodas kalnā un tai nav logu, bet, atrodoties ēkā, tas nemaz nav jūtams. Skolā mūs uzņem ļoti patīkami, jo šeit mācās Silje, kura pagājušajā gadā bija mūsu skolā. Mums tiek izrādīta skola, pēc tam notiek ekonomikas un sporta stunda. Sporta stundā nav nekādas sēdēšanas malā! Visi kārtīgi uzspēlē volejbolu ar norvēģu skolēniem. Pēc spēlēšanas mūs gaida vakars ar tako un saldējuma ēšanu, kā arī filmas skatīšanās kinoteātrī un vakara diskotēka kādā klubā.
Piektdiena
Ceļamies patiešām agri — kādos pusseptiņos vai pat agrāk. Dodamies vēlreiz uz Fārsundu, uz Eilertsundas skolu. Tur mums notiek kultūrvēstures un mūzikas stunda. Kultūrvēsturē mēs skatāmies skolēnu sagatavotas prezentācijas par Norvēģiju, piedalāmies atraktīvā spēlē, bet mūzikas stundā iepazīstamies ar skolēniem un programmām. Ar patiesu apbrīnu vērojam amerikāņu skolotāja mūzikas mācīšanas manieri un pielietotās tehnoloģijas. Par tādām priecātos arī mūsu skolas informātikas kabinets, kur nu vēl mūzikas! Vēlāk dodamies uz sporta stundu, kur spēlējam basketbolu, florbolu, futbolu, tautas bumbu un regbiju. Jautra stunda. Kad dušās esam nomazgājušies, dodamies uz pulcēšanās vietu uz lielajām trepēm. Ieturam maltīti, bet vēlāk atvadāmies no skolēniem un skolas direktora. Atvadāmies, savstarpēji apdāvināmies un dodamies projām, lai varbūt kādreiz atkal tiktos… Pa ceļam ieejam pilsētas baznīcā, kur kapelā esot dzīvs ūdens tecējums, diemžēl tas ir atslēgts, un mēs ejam uz autobusu. Tā kā pēdējās naktis esam maz gulējuši, mums atvēlēts laiks neilgai atpūtai. Tas patiesi ir nepieciešams, lai atjaunotu spēkus. Vakarā direktora Jākoba pavadībā dodamies uz Lingdāles pilsētas halli, kur notiek futbola turnīrs, kurā esam uzaicināti piedalīties. Mums ir izveidotas divas komandas: puišu un meiteņu. Meitenēm šoreiz nepaveicas, jo pretinieki ir puiši, turklāt pārāk spēcīgi, lai viņus vinnētu, bet puišu komanda kopā ar mūsu direktoru neliek vilties un nezaudē nevienā spēlē! Sadraudzības skolas direktors Jākobs jūt līdzi latviešu komandām! Pēc spēlēm seko tāds kā atvadu vakars.
Sestdiena
Pēdējā diena šajā pilsētā. No rīta atvadāmies no skolēniem, kas atnākuši uz Kvaviku — atpūtas bāzi, kurā mēs dzīvojām visu šo nedēļu. Tad Raidāra un Jākoba pavadībā dodamies uz Kristiansandu, kur aplūkojam arkivetu, tā saucamo gestapo jeb moku kambari. Gids mums ļoti labi izklāsta vēstures faktus, kā arī dod iespēju aplūkot telpas, kur norisinājusies mocīšana. Šausminoši skati paveras mūsu acīm, pēc baisiem stāstiem mūsu sirdis patiesi sāk pukstēt straujāk.
Pēc šī apmeklējuma dodamies uz kādu muzeju, kur apkopotas dažādu valstu tradīcijas, lietas, tērpi. Vēlāk paēdam maizītes un ejam uz kādu lielveikalu. Kad lielveikals izstaigāts, seko atvadas no Raidāra un Jākoba. Asaras parādās acīs, tiek dāvinātas dāvanas un teikti atvadu vārdi. Cik aizkustinošs mirklis! Un… sākas ceļš mājup!
Svētdiena
Rīta puse. Esam Stokholmā, pēc dažām stundām jākāpj uz prāmja, vēl ir laiks, lai pastaigātos pa pilsētu. Apmeklējam centrālās ielas, tirgotavas, baznīcu. Iespaidīga ir sardzes maiņa pie karaliskās pils, arī parlamenta ēka un visa apkārtējā arhitektūra.
Ir pienācis laiks pēdējam cēlienam — prāmim un ceļam Tallina – Strenči. Ak vai, kā esam noguruši! Tā, ka pat prāmja diskotēka liekas neinteresanta! Ir tikai piesātinātas atmiņas, sajūtas par redzēto, piedzīvoto, uzzināto, un tās izteikt, noformulēt vārdos šobrīd vēl nav mūsu spēkos.
Neta Prauliņa, Strenču vidusskolas skolniece
