Laikā, kad īsās ziemas dienas sāk stiepties garākas un sliecas uz pavasara pusi, latvieši svin Meteņus, vēsta tautas folklora.
Laikā, kad īsās ziemas dienas sāk stiepties garākas un sliecas uz pavasara pusi, latvieši svin Meteņus, vēsta tautas folklora.
Mūsdienās visur Latvijā tā vairs nenotiek, taču Launkalnes ciematā otrdien patiešām bija ieklīdis Metenis.
“Dzīsim projām ziemu!” sauca viņu pavadošie ķekatnieki un grabināja ar zirņiem piebērtas plastmasas pudeles vai skrāpēja veļas dēli. Patiesībā zem maskām slēpās Launkalnes pirmsskolas izglītības iestādes vidējās un vecākās grupiņas audzēkņi un skolotājas.
Šoziem pirmo reizi Launkalnes bērnudārznieki Meteņus svinēja ar vērienu. No bērnudārza viņi devās uz rudenī atklāto dabas taku mežā. Tur gāja rotaļās, skaitīja tautas dziesmas, minēja mīklas un brauca no kalna ar “pannām” un “ābolīšiem”. Meteņos labas ražas priekšnoteikums ir laišanās ar ragaviņām no kalna. Turklāt, to darot, ir jālielās, kura tēvam garāki lini padevušies. Jo kalns augstāks, jo brauciens ātrāks, un jo raženāki lini padevušies. “Mūsdienās daudzi bērni nezina, kas ir lini, tāpēc var lielīties arī ar citām lietām,” saka Launkalnes bērnudārza skolotāja Lāsma Broze.
Saprotamu iemeslu dēļ bērnudārznieki mežā neēda Meteņu īpašo cienastu grūdeni, ko gatavo no grūbām, pupām vai zirņiem un cūkgaļas. Arī cūkas šņukura nebija, ko agrāk deva bērniem, lai viņi ātrāk iemācītos rakstīt. Toties mūsdienu Metenis ķekatniekus pie ugunskura cienāja ar pīrāgiem, saldumiem un tēju.
Līdz jaunam rudenim šai vajadzēja būt pēdējai reizei, kad Launkalnes pusē staigā ķekatnieki. Auglību un svētību simbolizējošie masku gājieni aizsākas Miķeļos vai Mārtiņos un beidzas Meteņos. Iecienītākās ir čigāna, dzeņa, lāča, āža, nabaga maskas. Tad vēl meitas pārģērbjas par puišiem, bet puiši — par meitām.
Arī Launkalnes bērnudārzā Meteņu dienā dažu zēnu vietā bija uzradušās te agrāk neredzētas glītas meičas ar sārtiem vaigiem, lentēm rotātām garām bizēm un košiem lindrakiem. Maskas bērni darināja mājās kopā ar vecākiem. Šis process nav viegls, un tam vajadzīgi izejmateriāli, tāpēc arī maskas bija atšķirīgas — vienam sarežģītāka, citam vienkāršāka.
Meteņu svinībās bērnudārza skolotājas aicināja piedalīties audzēkņu vecākus un saka sirsnīgu paldies tiem, kuri atnāca: Evas Liniņas mammai un Kristera Roziņa mammai un vecmāmiņai. Turklāt Kristera mamma slēpās zem baltā lāča maskas un cienastam līdzi bija paņēmusi medus podu un zemesriekstus. Vecmāmiņa kā īsta saimniece cienāja ar pašu āboliem no liela groza.
