Pirms Ziemassvētkiem Valkas novada Ērģemes pagastu apmeklēja Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags, lai piedalītos atjaunotā lūgšanu nama iesvētīšanas dievkalpojumā. Izmantojot izdevību, “Ziemeļlatvija” arhibīskapu lūdza uz sarunu par kristīgo dzīvi Latvijā un Ziemassvētku nozīmi cilvēku dzīvē.- Vai pēdējos gados Latvijā bieži notikusi dievnamu un lūgšanu namu atjaunošana?- Jā, un arī šaipusē šāda nama atjaunošana Ērģemē nav vienīgais gadījums. Lūgšanu vieta ir izveidota Jērcēnos, bet pirms dažiem gadiem Kārķos cilvēki uzcēla pilnīgi jaunu baznīcu. Pirms Ziemassvētkiem vēl došos uz Ļaudonu iesvētīt draudzes namu.Pašlaik jaunas baznīcas vēl top Ķegumā, Salaspilī un Liezērē.- Vai tas nozīmē, ka pieaug ticīgo un draudžu skaits? Pirms kāda laika masu medijos parādījās ziņa, ka luterāņu baznīcas kļūst tukšākas. Kāds ir jūsu viedoklis?- Draudžu skaits kļuvis mazāks. Agrāk valstī bija 302 draudzes, bet tagad apmēram 290. Tas nenozīmē, ka baznīcēnu ir mazāk. Vairākās vietās draudzes ir apvienojušās, lai labāk sekmētos pārvaldes darbs. Dievkalpojumu vietu skaits nav sarucis, jo pēc apvienošanās mēdz būt tā, ka vienai draudzei ir divas baznīcas.- Atmodas laikā baznīcai bija dominējoša loma sabiedriskajā dzīvē. Dievnami pastāvīgi bija pārpildīti. Tagad tā nav. Kādēļ, jūsuprāt, šī situācija ir mainījusies?- Tolaik luterāņu baznīca ļoti aktīvi iesaistījās brīvības atgūšanas procesos, tādēļ cilvēki Atmodas vilni saistīja kopā ar baznīcu. Dievnamos notika Pilsoņu kongresa organizētā pilsoņu reģistrācija un citas aktivitātes. Tas bija kaut kas jauns. Daudzi toreiz uz baznīcu nāca politisku motīvu mudināti. Daļai šīs izjūtas nepārtapa ticības pārliecībā, un, norimstot politiskajām norisēm, šie cilvēki dievnamus vairs neapmeklēja. Padomju laikos mums materiālismu uzspieda kā ideoloģiju. Tagad liela daļa sabiedrības materiālismu labprāt pieņem kā dzīvesveidu un vairāk domā par dažādu lietu iegādi nekā par dvēseli. Nesenā krīze gan daudziem ir likusi rūpīgāk palūkoties apkārt un ieraudzīt, ka Dievs ir tepat līdzās un dzīvē ir lietas, kas neko nemaksā, bet spēj piepildīt dzīvi un padarīt cilvēku laimīgu.- Kā jūs kopumā vērtējat kristīgo dzīvi Latvijā?- Mūsdienās iešana uz baznīcu vairs nav modes lieta. Tie, kuri dodas uz dievnamu, arī zina, ko tur meklēt. Cita lieta, cik lielā mērā cilvēks ļauj savai ticībai ietekmēt ikdienas lēmumus. Diemžēl te ir tā problēma, ka nereti baznīcā cilvēks ir viens, bet ārpus tās – cits. Kristietībai jābūt tādai, lai ticīgs cilvēks arī dzīvotu pēc savas ticības. Mūsu draudzēs vēl ir cilvēki, kuriem par to jāpadomā. Kopumā draudzēm ir raksturīga tendence pieaugt. Tomēr šo procesu vairākviet var salīdzināt ar ūdens laišanu vannā. Pa vienu galu tas tek iekšā, bet pa otru – ārā. Daudzi ir aizbraukuši uz ārzemēm. Šī iemesla dēļ arī daudzviet laukos draudzes skaitliski ir kļuvušas gluži nelielas.- Kas jūs pašu savulaik motivēja pārtraukt karjeru pedagoģijā un pievērsties Dievam?- Patiesībā mani jau kopš bērnības kaut kas vilka pie Dieva. Skolas gados apmeklēju baznīcu, krāju Bībeles un lasīju. Uz dievkalpojumiem gāju arī tad, kad strādāju skolā. Kādu laiku skolas vadība to pacieta, bet tad mani palūdza aiziet. Tā paliku savā ticībā uz Dievu.- Varbūt tieši tādēļ mūsu dzīve ir tik saraustīta, ka daudzi ir aizmirsuši Dievu? Meklējam sevi Austrumu mācībās, cenšamies pilnīgoties dažādās nodarbēs, bet problēmu nekļūst mazāk, jo nav Dieva.- Ar tām pašām Austrumu lietām ir tā, ka mūsu zemē liela daļa cilvēku tās ir iepazinuši virspusēji. Paskatieties internetā, kur tie cilvēki mācījušies. Īsie kursi pabeigti vienā un citā vietā, un tā ir tā ezotēriskā mācība. Tas ir tāds pašdarbības līmenis. Arī es savā laikā aizrāvos ar Austrumu reliģijām. Man tika solīts, ka iegūšu slepenas zināšanas un īpašas spējas, kas ļaus attīrīties. Tomēr beigu beigās kļuvu par kristieti, jo Austrumu reliģijām pietrūkst vienas lietas. Es tajās neatradu neko par grēku piedošanu, par Glābēju, kurš, redzot, ka es netieku galā ar saviem mērķiem un ideāliem, nāk pats man palīgā un piešķir svētumu un spēku.Kad pievērsos kristietībai un saņēmu Tā Kunga piedošanu, es atradu arī visu pārējo – dzīves gudrību un spēju iekšējai attīstībai, ko iepriekš biju velti meklējis Austrumu gudrībās.- Vai šajā ziņā tieši Ziemassvētki nav tas laiks, kurā mums stiprāk nekā jebkad tiek atgādināts par Dievu un liek pie Viņa vērst domas? Ko mums vispār māca Ziemassvētki?- Par Ziemassvētkiem ļoti precīzi ir pateicis kāds man pazīstams cilvēks. Tas ir laiks, kad aizkars, kas atrodas starp dievišķo un mūsu pasauli, kļūst ļoti plāns. Mēs burtiski ar ādu izjūtam Dieva klātbūtni, jo Viņš ir mums tuvāk nekā jebkad. Ziemassvētki mums māca sajust Dieva tuvumu. Tas spēj piepildīt mūsu dzīvi. Dievs Kristū nav nācis tāpat vien. Viņš ir nācis mūs uzmeklēt un izglābt un vadīt mūsu dzīvi, lai tai būtu jēga.- Vai Bērna piedzimšana tieši svētvakarā nav simboliska norāde, ka arī mums šis brīdis ir dots, lai mēs garā piedzimtu no jauna un kļūtu labāki?- Bez šaubām. Visi Ziemassvētki ir ļoti simboliski. Kristus piedzimšana mūsu vidū nozīmē to, ka Dievs grib dalīties mūsu dzīvē un vēlas, lai mēs piedalāmies Viņa dzīvē. Mēs tiekam aicināti dzīvot tā, kā dzīvo Viņš. To varēsim, ja spēsim garīgi piedzimt par jauniem cilvēkiem.- It kā jau visi zinām, ka Ziemassvētki aicina kļūt labākiem. Cilvēki arī cenšas – Ziemassvētku laikā notiek daudzi labdarības pasākumi, tiek atvēlēti ziedojumi, kļūstam labestīgāki, bet pēc svētkiem to visu aizmirstam. Vai pirms tam izrādītā labestība būtu tikai izlikšanās?- Ir brīnišķīgi, ka cilvēki Ziemassvētku laikā nodarbojas ar labdarību. Lai tas turpinātos arī vēlāk, nepietiek vairs tikai ar dāvanu pasniegšanu. Tad ir jāatdod arī sevi pašu. Ja vēlamies kādam ilgstoši palīdzēt, ir jāveido attiecības. Tās prasa atdot sevi līdz galam. Jēzus saka, ka ir nācis, lai dalītos savā dzīvē ar mums un dotu visu to, ko Dievs Viņam devis. Lai cilvēks ilgstoši citiem spētu palīdzēt, viņam vispirms jāveido attiecības ar Dievu, lai būtu no kā smelt tam visam spēku. Tā rīkojās Māte Terēze. Visi, protams, nevar būt kā viņa. Tomēr, ja mēs pat nedaudz palīdzam savam tuvākajam kaimiņam, Dievs par to sniedz gandarījumu un nākamajā reizē kaimiņš palīdzēs mums. Tā mums visiem dzīve kļūs labāka.- Tomēr pašreizējais dzīves līmenis daudzos radījis neticību labākai rītdienai. Liela daļa cilvēku dzīves nebūšanās vaino valdību un politiķus. Vai, jūsuprāt, tas ir pelnīti?- Es pats pēc sava amata esmu vadītājs un zinu, ka ļoti bieži no vadītāja gaida to, ko viņš viens nespēj īstenot. Dažreiz ļoti skeptiski vēroju, cik mežonīgi cilvēki kritizē tos, kas atrodas pie varas. Tur ir arī godīgi politiķi, kuri dara, cik paši spēj. Varbūt viņi visu īsti nesaprot un kļūdās, bet tādus mēs viņus ievēlējām. Protams, varas gaiteņos ir arī daudz savtības, no kuras jātiek vaļā. Tas iespējams, sevī uzņemot garīgas vērtības un pašiem iekšēji kļūstot par gara templi.- Mūsu sabiedrībā garīgums gan nav prioritāte. Varbūt tieši tādēļ neveicas ar attīstību, ka galvenās kļuvušas materiālās vērtības?- Apmēram pirms pusotra tūkstoša gadu sabiedrības centrā bija katedrāle ar Dieva Vārdu. Tad sabiedrība no baznīcas gaidīja, kad tā pateiks, kas labs un kas slikts. Šim laikam sekoja racionālisms, kad centrā izvirzījās universitātes. Zinātni uzskatīja par patiesības orākulu. Tagad ir postmodernisma laiks, kad to, kas labs vai slikts, pasaka tirgus. Tas ir galvenais noteicējs, kas ir pieņemams vai atmetams. Tirgus pasūta pētījumus, un pētnieki par labu samaksu uztaisa tos tādus, kādi patīk tirgum. Tāds, piemēram, ir atzinums par celulozes fabrikas pozitīvo lomu Daugavas ekoloģijai. Tas mums jāsaprot, ka pašlaik sabiedrības virzītājsignāli nāk no tirgus, kura vēlme ir mūs pašus padarīt par precēm. Mums tam jāstāv pretim ar savu garīgumu. Es pat ieteiktu šajā laikā nepirkt dāvanas uz Ziemassvētkiem, lai šo laiku nepārvērstu par tirgošanās svētkiem. Labas dāvanas paši varam izgatavot un sagādāt bez veikala vai vienkārši svētvakarā būt kopā un par to priecāties. Tā mēs vismaz šajā laikā būsim brīvi no tirgus diktāta.- Ko novēlat mūsu lasītājiem Ziemassvētkos?- Es aicinu visus paskatīties apkārt un ieraudzīt, ka ir daudz brīnišķīgu lietu, kas neko nemaksā, bet spēj piepildīt mūsu dzīvi un iepriecināt. Vajag šīs lietas meklēt, un es novēlu ikvienam tādas atrast un saprast, ka tās mums dod Dievs. Tā Viņš apliecina, ka domā par mums.
Par Jāni Vanagu
• Dzimis 1958. gadā Liepājā.• Beidzis Liepājas 5. vidusskolu.• No 1976. līdz 1982. gadam mācās Latvijas Valsts Universitātes Ķīmijas fakultātē.• No 1982. līdz 1989. gadam ķīmijas skolotājs Rīgas 31. vidusskolā.• No 1984. līdz 1989. gadam mācās LELB Teoloģijas seminārā.• 1985. gadā ordinēts mācītāja amatā.• 1993. gadā ievēlēts par Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapu.
