Ziemassvētku svinēšana smilteniešu Ziemaņu ģimenei – Laurai, Zigmāram un viņu dēlam Teodoram – nav tāda kā daudziem citiem. Ne svētvakaru, ne pirmos Ziemassvētkus arī šogad viņi nevarēs pavadīt tikai pašu vai tuvinieku lokā.Tas tāpēc, ka amats uzliek pienākumu – Zigmārs ir Smiltenes un Palsmanes evaņģēliski luteriskās draudzes mācītājs. Svētvakarā viņš kalpos dievkalpojumos Smiltenē un Palsmanē, bet nākamajā dienā atkal kāps kancelē pirmo Ziemassvētku dievkalpojumā Smiltenes dievnamā.Būt mācītāja sievai šajā ziņā nav viegli, atzīst Laura. Ziemassvētki un Lieldienas draudzes ganam ir noslogotākais laiks. Kamēr vieni svin svētkus, mācītājs gādā, lai citiem šī svētku sajūta būtu, bet pats mājās pēc dievkalpojuma atnāk atpūsties. “Radinieki svētkos mūs aicina ciemos, bet jūtamies piekusuši. Ziemassvētki mums ir mazie, klusie svētki mājās,” teic Laura.Ziemassvētku gaidīšanas laiks Laurai un Zigmāram ir īpašs ar vēl kādu notikumu. Viņi iepazinās trešajā adventē un ir kopā jau 10 gadus. Viens otram bija īstiePirmo reizi abi satikās Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcā. Valmierietis Zigmārs dziedāja draudzes vīru ansamblī. Laura, toreiz Vidzemes Augstskolas studente, pēc dievkalpojuma palīdzēja uzkopt altāri un ik pa brīdim palūkojās uz puisi balkonā, kur vīri vēl izmēģināja dziesmas. To, uz kurieni meitene met skatus, ievēroja baznīcas zvaniķis, kurš nu jau aizgājis mūžībā. Tieši viņš abus jauniešus saveda kopā. “Pienāca pie manis un pateica, – tā meitene tur lejā grib piparkūkas, aizej, nopērc,” atceras Zigmārs.Izrādās, pirms tam zvaniķis piegājis pie Lauras un mudinājis izpalīdzēt draudzes ansamblim, lai taču aizejot nopērkot vīriem piparkūkas, uzvārot kafiju. “Atteicu, kāpēc tad man jāskrien? Re, kur puisis kā ozols! Lai skrien. Zigmārs aizskrēja, bet, kad bija jāsāk dzert kafija un ēst piparkūkas, bijām divi vien palikuši. Tā arī sēdējām un iepazināmies,” stāsta Laura.Nākamajā reizē abi satikās ekstrēmā pasākumā. Laura vadīja Valmieras luterāņu draudzē jauniešu grupu un ierosināja visiem Ziemassvētku svētvakarā ap pusnakti doties uz mežu iedegt svecītes eglē. Sals bija nežēlīgs – mīnus 28 grādi. Vienīgie gājēji izrādījās Laura un Zigmārs. Arī jauno gadu viņi sagaidīja kopā, Lauras mājās Madonā.Itin drīz abi saprata, ka viens otram ir īstie. Pēc sešiem mēnešiem jūnijā viņi apprecējās.Ideālu nav, jo kļūdīties ir cilvēcīgiKā saprast, ka satikušies īstie cilvēki jeb viena ābola divas pusītes? Zigmārs atteic, ka kristiešiem par to nav jāprāto. “Kad Dievs pats pieved cilvēku blakus, mums nav jāšaubās. Varbūt neesam ideāli viens otram, jo esam tikai cilvēki ar savām kļūdām. Taču, būdami īstie viens otram, mācāmies daudz ko sevī pārvarēt un ejam uz ideālu.”Ne Laurai, ne Zigmāram šaubu vienam par otru nebija ne uz brīdi. Jautājumi “kā sadzīvosim?”, “vai būs labi?” un tamlīdzīgi neradās. Laulātais pāris nešaubās arī tagad, pēc 10 gadiem. Laura uzticīgi sekojusi līdzi vīram gan uz Rīgu, kur viņš studēja teoloģiju, gan uz Rubenes draudzi, bet tagad – uz Smilteni.Smiltenē Ziemaņu ģimene dzīvo otro gadu. Abu dēls Teodors ir pirmklasnieks Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolā. Laura joprojām strādā galvaspilsētā, Rīgas Stradiņa universitātes Radioloģijas katedrā par sekretāri un metodiķi un braukā uz Rīgu vairākas reizes nedēļā. Vismaz pagaidām, līdz cer atrast darbu Smiltenes pusē.Tagad ģimenē domas aizņēmusi gatavošanās Ziemassvētkiem. Laura un Teodors palīdz draudzei rotāt baznīcu. Svētvakarā tur smaržos lielās egles zari, tajos degs sveces. Būs svinīga, pacilājoša gaisotne.“Mājās mums pašlaik ir maziņa egle, dekoratīvā,” stāsta Teodors. Izrādās, Ziemaņu ģimene vairākus gadus pušķo mākslīgo eglīti. Esot žēl kociņu, kas uz Ziemassvētkiem masveidā iet bojā. “Katra eglīte centusies augt, bet cilvēki, gribot svētku sajūtu un skaistumu, kociņu nozāģē vai nocērt. Saprotam, ka viena ģimene visu mežu nesaglābs, bet daudzu gadu garumā vairākus kociņus tomēr pataupīsim,” teic Laura.Teodoram Ziemassvētki ir mīļākie svētki, jo tad dāvina dāvanas un atnāk Ziemassvētku vecītis. Zēns svētkos ies arī uz dievkalpojumu baznīcā klausīties tēta sprediķi. “Vēl eju uz svētdienas skolu. Tur jāiet, lai zinātu par Dievu,” piebilst Teodors. Meklē to, kā pietrūkst ikdienāGarīga atklāsme par Dieva esamību ir ļoti individuāla. Vieni to sasniedz, bet citi visu mūžu nodzīvo ar pretēju pārliecību.Jebkurā gadījumā Zigmāru iepriecina tas, ka Ziemassvētkos baznīca vienmēr ir pārpildīta. “Tas norāda, ka cilvēkiem ikdienā kaut kā pietrūkst, viņi pārdomā savu dzīvi, un rodas jautājumi. Būtiski ir arī tas, ka Dievs visus cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir. Mums nevajag izlikties par labākiem. Durvis ir atvērtas ikvienam,” uzsver mācītājs.Zigmārs pats Dievam tic kopš agras bērnības. Viņu kristīja trīs mēnešu vecumā. Tas bija padomju laiks, kad valdīja ateisms, un vecāki uzaicināja mācītāju uz mājām. “Dievs man dāvājis kristības žēlastību. Man nekad nav radies jautājums – ir Dievs vai nav,” teic Zigmārs.Laura smaida, ka viņa un vīrs šajā ziņā ir labs komplekts, jo pati augusi ģimenē, kas ar ticības lietām nav saistīta. Pirmā saskarsme ar kristiešiem bijusi, sākot studēt Vidzemes Augstskolā. Dievam ticējusi istabiņas biedrene, un viss pirmais kurss pagājis reliģiska rakstura strīdos.“Tolaik es daudzu cilvēku vidū jutos ārkārtīgi vientuļa, līdz savā vientulībā sapratu, ka strīdos ar Dievu. Tas bija lūzuma punkts. Sapratu, – ja es ar Dievu sarunājos, tad Viņš ir,” atzīst Laura.No smaržas vien garšu neizjutīsiPiemērots laiks, lai ieklausītos sevī, savā sirdsbalsī, ir Ziemassvētki ar galveno vēsti par Kristus piedzimšanu. Ja cilvēks šim brīnumam tuvojas visu gadu, tad viņam nav vilšanās, sak, svētki bija tik īsi, dāvanas ir izsaiņotas, ēdieni – apēsti, bet pēc tam atkal iestājusies ikdienas rutīna.Galvenais ir tas, lai Ziemassvētkiem būtu turpinājums, uzsver Zigmārs. “Tas ir tāpat, kā ar garšīgu ēdienu. Viens ir baudīt tā smaržu, bet pavisam kas cits – ēst šo ēdienu. Bieži cilvēki bauda tikai baznīcas gaisotni jeb labo smaržu, taču īpašā, priecīgā un labā vēsts ir tajā, ka Dievs grib mums dot vairāk. Viņš grib mūs pabarot – stiprināt, mierināt un iepriecināt ikdienā un darīt drošus mūsu dzīves soļus,” uzsver mācītājs.Ziemaņi ir vienisprātis, ka Ziemassvētku brīnumu, par ko visapkārt runā, vislabāk var izjust, kalpojot citiem, nevis pasīvi gaidot saņemam dāvanas. “Tu pats esi brīnums! Negaidi, ka pie tavām durvīm pieklauvēs ar dāvanām. Sper pats pirmo soli, ej un iepriecini citus,” mudina Laura.Tuvošanās Ziemassvētku brīnumam – tam, ka Dievs pie cilvēkiem nācis pazemīgi, dodot viņiem savu Dēlu, ir arī tuvošanās Dievam. Tas ir ceļš mūža garumā, stiprinot savu dvēseli.“Kristus nevar izspraukties pie mums cauri Ziemassvētku drūzmai, dāvanu meklēšanai un saiņošanai. Viņš nāk, bet priekšā ir ikdienas rosība. Taču katram vajag izvērtēt, cik tā ir lietderīga. Rezultāts ir tāds, ka cilvēki nav gandarīti par to, ko dara, un loģiski rodas jautājums, kur šajā drūzmā atrodas mana dvēsele? Taču tiklīdz Dievs mūs satver ar savu mīlestību, sākas process, ko var dēvēt arī par iekšēju sirds pārmaiņu, un rodas stingrs pamats dzīvei,” saka Zigmārs.
UZZIŅAI
Ziemassvētku dievkalpojumi Smiltenes novadā24. decembrīPulksten 15 Smiltenes Romas katoļu baznīcā18 Palsmanes luterāņu baznīcā20 Smiltenes luterāņu baznīcā.25. decembrīPulksten 11 Smiltenes luterāņu baznīcā; vienlaikus pieaugušo kristības un iesvētības (pirms dievkalpojuma svētdienas skolas audzēkņu koncerts)13.30 Smiltenes Romas katoļu baznīcā Valkas novadā24. decembrīPulksten 15 Vijciema luterāņu baznīcā17 Kārķu luterāņu baznīcā19 un 21 Valkas – Lugažu eveņģēliski luteriskajā baznīcā25. decembrī10 Valkas – Lugažu evaņģēliski luteriskajā baznīcā12.30 Ērģemes draudzes namāStrenču novadā24. decembrīPulksten 19 Strenču luterāņu baznīcāBeverīnas novadā24. decembrīPulksten 17 Trikātas luterāņu baznīcā25. decembrī11 Trikātas luterāņu baznīcā
