Aija ĀbenaOzoliTik maz saule manā logā zvīļo,Katrā gadā gaisma tumsu lauž.Ozoli ar stipriem zariem mīļoRuncīti, kas koku ēnā snauž.Tik maz saule iespīd manā logā,Šeit mans prieks un bēdas grimst.Trīs ozoli kā robeža dzīvības žogā,Domas visbrīnišķīgākās te dzimst.Nedrīkst iznīcināt svētos kokus,To spēku, stiprumu, kas viņos strāvo.Lai vasaru un ziemu met ēnu lokusUn parāda mums stāju cienījami stāvo!
