***

– Debesis liesmās! – kāds kliedza zem zemes un mūsos.

– Debesis liesmās! –
kāds kliedza zem zemes
un mūsos.
Mums vairs nav atlicis ilgi;
Mēs zinām,
Sola drīzu pasaules galu.
Bet tas nekas,
Mēs jau sen pieauguši esam.
Bet tik ilgi,
Cik ilgi
Tu zīmēsi mani,
Es apsolu neaizmirst tevi.
– Debesis liesmās, –
tu teici un ar žileti asu
rakstīji uz manis kādu stāstu
tā lēnām un rūpīgi.
Amors bļāva aiz durvīm,
Salauzis spārnus.
Man likās, mēs esam
Nepareizajā Paradīzē.
Un tu zini
Šīs pliekanās rindas
Daudz labāk par visu citu
No galvas.
Jo tikai mēs paši patiesībai
Nosakām cenu.
– Debesis liesmās? –
jautāja garāmgājējs
ar svītrainu pledu,
un man likās, nošvirkst
sērkociņš sarkanbrūns,
liekot tev pasmaidīt tumsā.
Kāds rāva aiz ausīm lāci,
To pašu, pie kura
Tu laikam tā arī
Neatnāci…