Valkas bērnudārza “Pasaciņa” audzinātāju Guntu Stahovsku uz sarunu aicināju tāpēc, ka viņa šogad saņēma apsveikumus kā pedagoģiskā darba jubilāre. Uzreiz gan jāteic, ka Gunta nav no runīgajām. Arī viņa pati atzīst, ka ir diezgan noslēgts un uz sevi vērsts cilvēks, tāpēc pēc “Ziemeļlatvijas” aicinājuma uz sarunu jutusies nedroša un pārsteigta. Tomēr Gunta savu atmiņu un dzīves līkloču kamolu ritina raiti un ar prieku.Nepretojas liktenimKolēģu raksturojumā par Guntu teikts: “Ieguvusi divas augstākās pedagoģiskās izglītības. Gunta dalās sirds siltumā ar vismazākajiem bērnudārza audzēkņiem. Garā sportiska. Vienmēr atbalsta kolektīvā organizētos pasākumus. Guntai ir ļoti laba atmiņa – ja kādam vajag zināt gadskaitļus vai vēsturiskus faktus, jautājam viņai. Ģimene un tās labklājība Guntai ir ļoti svarīga.” To noklausoties, Gunta izskatās nedaudz apmulsusi un patīkami pārsteigta. Viņa piekrīt savam raksturojumam, piebilstot, ka nekad dzīvē nav mēģinājusi nostāties priekšā, bet gan vairāk maliņā. Arī savus jau pieaugušos bērnus – Arti, Egitu un Guntaru – Gunta uzaudzināja viena, jo pēc izšķiršanās no bērnu tēva nekad nav mēģinājusi iepazīties ar kādu citu vīrieti. Gunta piekrīt, ka bijis grūti vienai cīnīties par trīs bērnu vajadzību apmierināšanu, bet viņai tāds raksturs – ja liktenis lēmis būt vienai, tad viņa nav izmisīgi spirinājusies pretī un mēģinājusi kaut ko krasi izmainīt savā dzīvē. Šī dzīves pieredze viņai ļauj labāk izprast tos, kuriem pašlaik nav darba un jāsitas pa dzīvi gandrīz kā “plikiem pa nātrēm”. Toties tagad viņai patiesus prieka brīžus sagādā jau trīs mazbērni – desmit gadus vecā Enija, septiņgadīgais Denijs un trīs mēnešus vecais Adrians. Vecmāmiņa stāsta, ka ģimene visos laikos ir turējusies kopā. Lai kā kuram gājis, svētku reizēs visi sēžas pie pašu klāta mielasta galda un svin. Uz jautājumu, vai ir kāds ēdiens, ko ģimene vienmēr grib redzēt svētku galdā, viņa pasmaidot atklāj, ka tas ir visparastākais rasols, bet visiem tas dikti garšojot. Gunta kopā ar savējiem rosās arī nelielā dārziņā, un tur izaudzēto saliek burkās ziemas krājumiem. Guntai patīk sēņot, arī ogot ir gājusi, bet šī nodarbe neiet tik ļoti pie sirds. Mājo sportiskais gars Dzīvē tā iegrozījies, ka patlaban Gunta dzīvo kopā ar savu septiņdesmit deviņus gadus veco mammīti Ilgu. Tas esot pat labi, jo abas viena otru pieskatot. Ja atļauj laikapstākļi, abas dodas garās pastaigās – mamma nūjo, bet Gunta vienkārši pastaigājas. Viņa ir apņēmības pilna arī iegādāties nūjas, lai varētu izbaudīt nūjošanas priekus. Gunta atklāj, ka jau kopš skolas gadiem viņā mājo sportiskais gars. Arī Guntas brālis Aldis Zābaks, kuru valcēnieši pazīst kā azartisku sportistu, mudinājis māsu nodarboties ne vien ar vieglatlētiku, bet arī slēpošanu. Viņa joprojām ar prieku atceras Valkas vidusskolas sporta skolotāja Ādolfa Bondara vadītās fizkultūras stundas. Bērnudārza audzinātāja novērojusi, ka mūsdienu bērni ir diezgan kūtri uz izkustēšanos un sportošanu. Pedagoģe uzskata, ka vecākiem jau kopš bērnu mazotnes kopā jāizkustas. Gunta atceras, ka vienmēr centusies kopā ar bērniem piedalīties skriešanas seriālā “Optimists”. Mamma ir gandarīta, ka šo kopā sportošanas tradīciju pārņēmusi meitas ģimene. Diemžēl tagad veselības problēmu dēļ pēc neveiksmīga kritiena un rokas salaušanas Gunta piesargās un nemēģina pārāk sevi noslogot ar fiziskajām aktivitātēm. Arī pastaigājoties, lieliski varot izvēdināt galvu un vērot pārmaiņas dabā. Valcēniete priecājas, ka dzimto pilsētu pievilcīgu dara jaunais tranzītceļš. Arī Valgas tuvums valcēniešiem ir tikai par labu, jo pastaigas solī ir kur aiziet.Knibinās ar rokdarbiemJautāju Guntai par viņas fenomenālo atmiņu, bet viņa atklāj, ka nemaz nezina, kāpēc tik ļoti prātā paliek gadskaitļi, notikumi un telefona numuri. Kopš mazotnes Guntai padevusies un interesējusi matemātika. Ar siltām atmiņām viņa joprojām atceras savu matemātikas lekciju pasniedzēju toreizējā Liepājas pedagoģiskajā institūtā, vairāku matemātikas mācību grāmatu autoru Jāni Menci. Atgādinu, ka padomju laikos visi sākumklašu skolēni mācījās no šīm grāmatām, kurās bija viegli uztverami un saprotami uzdevumi. J. Mencis pratis ieinteresēt visus studentus, un joprojām Gunta atceras viņa mācīšanas metodiku. Tā lieti noderot arī pašai, strādājot par audzinātāju. Viņa gan atklāj, ka bērnudārzā audzina pašus mazākos, tāpēc savas matemātikas prasmes nemaz tik bieži nenākas pielietot. Toties asais prāts lieti noderot krustvārdu mīklu minēšanā. Tas ir viens no Guntas hobijiem. Tāpat viņai patīkot lasīt grāmatas un knibināties ar rokdarbiem, kur arī nepieciešama matemātiskā domāšana. Gunta atceras to laiku, kad bērni bijuši mazi. Visiem pati adījusi cimdus, zeķes, cepures un šalles. Mammas darinājumi bērniem reizēm arī pazuduši, tomēr viņa nekurnēdama atkal ķērusies klāt adāmadatām.Spogulis atgādina par gadiem Pēc diviem gadiem Gunta svinēs nozīmīgu dzīves jubileju. Viņa atklāj, ka sirdī jūtas jaunāka, bet, skatoties spogulī, tas nodevīgi atgādina par gadiem. Tomēr Gunta nežēlojas, bet cenšas katrā nodzīvotajā dienā atrast kaut mazu prieciņu. To viņai nereti sagādā televīzijas raidījumu noskatīšanās par ģeogrāfiju, dabu un dzīvniekiem. Gunta atklāj, ka viņai ļoti patīk ceļot. Viņa ir pabijusi diezgan eksotiskās valstīs – Gruzijā un Azerbaidžānā. Apceļojusi arī Bulgāriju un Rumāniju. Guntai ir kāds sapnis, kuru viņa vēlētos īstenot. Tas ir saistīts ar ceļojumu uz ziemeļvalsti Norvēģiju. Gunta atzīst, ka pirmajā mirklī tā šķiet auksta un nemīlīga, bet, iepazīstot to tuvāk, cilvēku pārņem siltas jūtas pret šo skarbumu. Iespējams, arī Guntas būtību var salīdzināt ar viņas sapņu zemi – pirmajā brīdi sieviete šķiet nepieejama, tomēr, iepazīstot tuvāk, pārņem viņas mierīgums un labsirdība. Bez šīm rakstura iezīmēm nemaz nevarētu strādāt bērnudārzā un diendienā būt kopā ar pavisam maziem bērniem. Tur vajadzīga liela pacietība un iecietība. Tas viss piemīt audzinātājai Guntai.
