Elizabetei Šmitei ir septiņi gadi. Kopā ar mammu un tēti viņa dzīvo Smiltenē, omulīgi iekārtotā privātmājā. Tur meitenītei istabā ir daudz rotaļlietu, ar ko spēlēties, ārā – pagalms, kur izskrieties, ja vien Elizabete to varētu. Jau kopš mazotnes meitene bez citu palīdzības nespēj staigāt. “Ziemeļlatvijai” mazā ceļu uz istabu norāda, aši rāpojot pa priekšu. Cerebrālā paralīze (bērnu trieka). Šī smagā diagnoze ir smagi uzgūlusies uz Elizabetes un viņas ģimenes pleciem. Taču meitenīte, septiņos dzīves gados pārcietusi jau trīs operācijas, ir apbrīnojami gaišs, smaidīgs un gudrs bērns. Arī labsirdīgs, kurš grib samīļot citus, it īpaši vecus cilvēkus. “Omītes ir foršas. Arī mammu žēloju, kad viņa raud,” stāsta meitenīte.“Zini, kad es sākšu skriet, tad mamma netiks līdzi! Smiltenes ome vispār man netiks līdzi,” smaida Elizabete, jo tic, ka būs tāda pati kā veselie bērni. Šmitu ģimenei ir liels sapnis, kura piepildīšanās ir ikviena no mums rokās.Ja Elizabetes vecākiem izdotos savākt 15 tūkstošus latu, tad meitenīti operētu Minhenes ortopēdiskajā klīnikā. Šovasar vizītē Latvijā ieradās klīnikas profesors Pēters Berniuss. “Dakteris deva gandrīz simtprocentīgas garantijas, ka Elizabete pēc operācijas varēs staigāt,” profesora teiktajam ļoti grib ticēt meitenes mamma Inese Šmite.Ģimene apņēmusies nepadotiesElizabetes ģimene ļoti lūdz palīdzēt ikvienu, kurš spēj ziedot kaut nelielu summu meitenītes ārstēšanai jeb operācijai Minhenes ortopēdiskajā klīnikā. Ziedot var, naudu pārskaitot uz šajā lappusē norādītajiem konta numuriem. Savu kontu iestādēm un uzņēmumiem konkrētajā gadījumā atvēlējusi izmantot Latvijas Sarkanā Krusta Valkas komiteja, jo juridiskajām personām ziedojot ir iespējams saņemt nodokļu atlaides.Lūgt palīgā sabiedrību Šmitu ģimenei ierosināja smilteniete Ita Seņka, Nacionālā veselības dienesta Vidzemes nodaļas vadītāja vietniece. Lasot presē vai skatoties televīzijā ziņas par slimiem bērniem, Ita vienmēr pārdzīvo un vēlas, lai viņi atveseļotos.Elizabetes mamma godīgi atzīst, ka pēc publicitātes ģimene nealkst, taču šoreiz tādu soli spērusi bērna dēļ. Ineses telefons jau esot karsts no biežās zvanīšanas uz dažādām iestādēm un sabiedriskajām organizācijām, – visur, kur vien pavīd kāds cerību stariņš. “Var nolaist rokas un nedarīt neko, taču mēs nepadosimies. Ārsti saka, ka Elizabete ir ļoti perspektīva, ka viņai ir izredzes. Lielākais sapnis ir, lai meita nākamgad rudenī pati varētu iet uz skolu,” atklāj Inese.Jau tagad ģimene pateicas visiem ziedotājiem, kuri atbalstīja Elizabeti šovasar Smiltenē notikušajā labdarības akcijā “Balta, balta mana sirds”. Saziedotā nauda noderēja, lai aizvestu meitu uz konsultāciju Rīgā pie profesora P. Berniusa. Par vizīti bija jāmaksā 300 eiro. Profesors piedāvājis veikt meitenei operāciju, kas uzlabotu gūžas centrēšanos, kombinējot to ar muskuļu garināšanu, stāsta Inese. Tiklīdz būs sakrāta prasītā nauda, jāpaziņo Minhenes klīnikai, un viņi nozīmēs operācijas datumu.Ārzemēs – lielāka cerībaI. Šmite neslēpj, ka Elizabetei operāciju varētu veikt arī Latvijā un tad to apmaksātu valsts, taču esot vairāki “bet”. Meitenīti mūsu valstī jau operēja 2009. gadā.“Elizabetei toreiz uzlika ģipsi no jostas vietas līdz papēžiem. Piecas nedēļas ne viena, ne otra nebijām gulējušas. Bērnam tas bija sitiens atpakaļ attīstībā. Vācijā sola vienā reizē izdarīt divas operācijas un operēt ar lāzeru. Dakteris teica, ka tāda operācija bērnam ir par 50 procentiem vieglāka un arī izredzes sola lielākas,” stāsta I. Šmite.Uz ārzemju speciālistu palīdzību cer vēl daudzu citu bērnu vecāki. Kad Inese vērsās pēc palīdzības labdarības portālā Ziedot.lv, kas rīko akciju “Eņģeļi pār Latviju”, tad saņēma ieteikumu meklēt citas iespējas, jo viņi pie labākās gribas visiem slimajiem bērniem palīdzēt nevarot. Elizabetes mamma to saprot, jo šovasar uz konsultāciju pie vācu profesora tika atvesti 15 bērni, kuriem vajadzīgas līdzīgas operācijas kā viņas meitiņai, un visos gadījumos izdevumi ir lieli.Inese piebilst, ka ziedojums ir katra brīva izvēle, palīdzēt Elizabetei vai ne. Taču jau tagad esot nojauta, ka viss būs labi un izdosies savākt operācijai vajadzīgo summu.Ļoti daudz Elizabetes labā jau darījuši paši vecāki. Katru gadu vairākus mēnešus mamma ved meitu uz rehabilitācijas kursiem sanatorijās, kur Elizabetei ir fizioterapijas procedūras, masāžas un ārstnieciskā vingrošana. Ikdienā Inese strādā Parka viesnīcā “Brūzis” par pavāri un ir ļoti pateicīga savai darba devējai Vairai Štolcerei par izpratni un atbalstu.Kas tu būsi, kad izaugsi?Elizabete nemudināta izstāsta, ka brauc arī pie zirdziņiem. Viņai esot savs zirgs, kura mugurā noturoties viena pati. Uz izjādēm Blomes pagasta “Vecpīpuļos” vecāki bērnu ved otro gadu. Šajā laikā jūtami esot uzlabojusies meitenes līdzsvara izjūta.“Zini, kad bija “Balta, balta mana sirds”, man tādu lelli uzdāvināja!” Elizabete parāda savu Pepiju Garzeķi, kuru pa nakti ņemot līdzi gultā.Inese pasmaida, ka meita vienmēr ir tik sabiedriska un runīga. Pie sabiedrības mazā ir pieradusi, jo ikdienā apmeklē Smiltenes bērnudārzu “Pīlādzītis”, kur vēl vienu gadu palika pirmsskolas sagatavošanas grupiņā. “Mums bērnudārzā ir liftiņš, mēs ar auklīti tajā braucam,” stāsta meitene. Uz dārziņu un atpakaļ viņu izvadā tētis Agris. Griboties gan ātrāk iet uz skolu. Pirms pāris nedēļām Elizabete iemācījās lasīt. “Ābecē izlasīju garo vārdu pīle,” priecīgi stāsta meitene.Kad viņas mamma stāsta par izrādi “Agrā rūsa”, uz kuru, izmantojot iespēju, vecāki aizveda arī Elizabeti, meitenīte neminstinoties nosauc, kas teātrī dziedājuši: Ance Krauze, Andris Ērglis, Uģis Roze. Bērna prātā paliekot daudz jaunu vārdu, piebilst mamma.Kas tu būsi, kad izaugusi, Elizabete? “Gribu būt par bērnudārza audzinātāju,” meitenīte iečukst ausī. Tam, ka viņa staigās tāpat kā citi cilvēki un varēs darīt tādus pašus darbus, kā viņi, mazā tic nešauboties.
VIEDOKĻI
Diāna Vītola, biedrības “Atbalsts cilvēkiem ar īpašām vajadzībām” valdes priekšsēdētāja: – Arī mēs meklēsim iespējas, kā palīdzēt Elizabetei, tai skaitā vērsīsimies organizācijās “Sustento” un “Apeirons”, kas aizstāv cilvēku ar invaliditāti tiesības. Latvijā daudziem bērniem ir tāda diagnoze kā Elizabetei, un palīdzēt visiem ir grūti, jo summas ir ievērojamas. Uzskatu, ka valstij ir jāveido speciāls fonds vai citi atbalsta mehānismi, jo šķiet, ka pašreiz viss gulstas uz sabiedrības un labdarības organizāciju pleciem. Cilvēki ir atsaucīgi aicinājumiem ziedot. It īpaši palīdz tie, kuri paši saskaras ar līdzīgām problēmām vai kuriem varbūt nav daudz naudas. Neesmu dzirdējusi, ka līdzīgos gadījumos būtu ziedojis kāds miljonārs. Evija Štālberga, Nacionālā veselības dienesta sabiedrisko attiecību speciāliste: – No valsts budžeta līdzekļiem tiek apmaksātas arī rekonstruktīvas operācijas gūžas, ceļa, plaukstas vai elkoņa locītavas apvidū, ieskaitot cīpslu un muskuļu pāršķelšanu, pagarināšanu vai transpozīciju, kapsulotomiju ar vai bez osteotomijas un osteosintēzes, novēršot bērnu cerebrālās triekas sekas. Pēc Nacionālā veselības dienesta rīcībā esošās informācijas, minēto operāciju veikšanai Valsts SIA “Bērnu klīniskā universitātes slimnīca” lāzera tehnoloģija netiek izmantota. Atbilstoši Latvijas Republikas likumdošanai, Latvijas iedzīvotājiem tiek nodrošināti valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi un tos iespējams saņemt likumā paredzētajā kārtībā. Citu medicīnisko pakalpojumu saņemšanai palīdzību var sniegt dažādas organizācijas un fondi.
