Anita Anitīna* * * Kāds gribēja sasildīt lakatā, Kāds apmīļot, klēpī turot. Cits iedeva lāpu degošu, Lai var cauri laikiem soļot. Un viņa gāja – sildīta, mīļota Cauri tumsai, naidam un briesmām Ar skaistāko sapni azotē, Pūrā glabātām tautasdziesmām. Gan liecās, gan stalti izslējās, Gan norija rūgtu malku, Bet nezaudēja ne ticību, Ne skaistākā sapņa alku. Un pienāca diena – ceļš ievijās Balts starp sarkanu klinšu sienām. Brīvi elpoja krūtis, bet skatienā Mirdzēja asara viena. Tā viņa – sildīta, mīļota, Sargāta, nosargāta Ir atnākusi līdz šodienai Un iet tālāk. Lai ceļam nav gala!* * * Es nezinu. Un tas varbūt arī ir labi – Viss, kas notiks, kas būs, Nāks kā negaidīts pārsteigums. Tiesa, pārsteigumi Ne vienmēr nes prieku un laimi, Bet… Viss notiek uz labu! Ja ticēsim, tā arī būs. Nezinu, Var mani par muļķi dēvēt, Taču, domājot labu, Sliktais nevar pieķerties klāt. Kāpēc dusmoties, nīst, Mest naidu pasaulei sejā, Ja varam ar labām domām Katru dienu un darbu sākt. Nezinu, protams, Var katrs darīt, kā vēlas – Sev apkārt un sevī Prieku vai naidu sēt… Ir daudz kas, ko nespējam Ietekmēt, labot vai mainīt, Bet labo sev dvēselē Mums pašiem vien izauklēt.
