Mēdz teikt, ka naudas plūsma ir gluži kā asins plūsma cilvēka organismā. Tiklīdz to izjauc, rodas dažkārt pat neparedzami sarežģījumi. Elementāra loģika teic, ka valsts naudas plūsmai jāatrodas valsts finanšu institūcijās, nevis neparedzamo alkatīgo baņķieru rokās. Privātām personām gan jādod brīva izvēle, taču domāju, ka tagad daudzi savu naudu uzticētu valstij, nevis ašajiem zēniem, kas izmanto un izmantos visas iespējas uzvārīties. Cik paradoksāli, ka neviens valstsvīrs no kļūdām nemācās. Tā bija ar “Banku Baltija”, kad toreizējais premjers Gailis solīja, ka uztraukumam nav pamata un viss būs kārtībā. Gluži tas pats atkārtojās Godmaņa personā saistībā ar “Parex”, un tas pats notiek pašlaik ar Krājbanku, tiesa, nu jau prognozes ir nedaudz pesimistiskākas.Par banku uzraudzības sistēmas lietderību gan pārlieku daudz neatbildētu jautājumu. Kam vispār šāda uzraudzība nepieciešama, par ko tā atbild, ja pret zagšanu neviens neesot nodrošināts. Diemžēl tikai tagad uzzinām, ka Krājbankas līdzīpašnieks ir jau sen Krievijā pazīstams mahinators Antonovs. Viņš bija jāpieskata divtik modri. Pēc kaujas visi gudri, taču “Ziemeļlatvijai” esot vienā ēkā ar SEB banku redzams, cik lielu postu cilvēkiem nodarījusi un, visticamāk, vēl vairāk nodarīs Krājbankas sabrukšana. Nav izmērojama tā laika un nervu vērtība, ko cilvēki patērē reģistrējoties citā bankā. Cik ironiski un ciniski tagad skan Krājbankas reklāmas sauklis “Krāt – tas ir izdevīgi”. Un atkal vainīgo nebūs, jo kaut kā mums iegājies, ka nozagt miljonus ir goda lieta.
