Līga Osma, Smiltenes Trīs pakalnu pamatskolas direktores vietniece audzināšanas darbā
Tu pasaulē neesi viensĪpašs ir Ziemassvētku gaidīšanas laiks, kad ikviens no mums izjūt gaidīšanas prieku. Manuprāt, ikvienā cilvēkā šajā laikā dziļi sirdī pamostas bērns un ikviens pie eglītes grib saņemt savu dāvanu. Šajā laikā arī aizdomājos par ģimenēm, kurām dzīves apstākļi ir sarežģītāki, un apstājos pie ziedojumu kastītēm. Mani uzrunā arī televīzijas labestības akcijas un pasākumi, kas notiek mums visapkārt. Priecājos, ka ir cilvēki, kuri organizē šādas akcijas un mēs ar viņu starpniecību varam palīdzēt tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Taču dažreiz nemaz nevajag daudz, lai sagādātu prieku kādam, kurš jūtas vientuļi, pietiek ar jauku vārdu vai smaidu, kas sasilda sirdi un pasaka, ka šajā pasaulē neesi viens.
Velta Tauriņa, Latvijas Sarkanā Krusta Smiltenes nodaļas ilggadēja brīvprātīgā
Ja vēl varu, tad cilvēkiem jāpalīdzVisu dzīvi nodarbojos ar labdarību. Tas nav uzspīlēti, es daru nemanot. Esmu uzlikusi sev tādu nerakstītu pienākumu – ja vēl varu, tad vienkārši jāpalīdz. Motivācija? Esmu tā laika cilvēks, kas jums liekas aizvēsturisks. Ulmaņlaikā pabeidzu skolu. Tieši tur ieaudzināja labestību, cieņu pret cilvēkiem, jo īpaši gados vecākiem. Vienmēr ar milzīgu cieņu ieklausījos katrā vecāka cilvēka vārdā, no kā daudz varēja mācīties. Negribēju kaut ko vērtīgu palaist garām.Tagad Latvijas Sarkanajā Krustā eju pie vientuļiem un veciem cilvēkiem, dāvinot viņiem “Merrild” kafijas paciņu, bet visvairāk viņi gaida brīdi, kad varēs parunāties. Tā sarunās paiet vairākas stundas, jo mums ir ko pārrunāt – cilvēkiem sāp sirds. Pašreiz ir tāds juku laiks, kāds nav bijis.Vēl mums uz Ziemassvētkiem bija labdarības akcija “Balta, balta tava sirds”. Labdarība ir vajadzīga, tomēr žēl, ka visi to nesaprot.
Māra Zeltiņa, Valkas novada Dzimtsarakstu nodaļas vadītāja
Labdarībai nevajag reklāmasEs nezinu, vai labdarībai vajadzīgs kāds īpašs iekšējs mudinājums vai motivācija.Pēc manām domām, tas ir cilvēka dabā – censties palīdzēt tiem, kuriem klājas grūti. Es pati diezgan bieži esmu piezvanījusi uz tiem numuriem, uz kuriem zvanot, var ziedot latu kādai vajadzībai. Dažkārt esmu ziedojusi naudu šim nolūkam “Maxima” un “Rimi” veikalos novietotajās kastītēs. Dažreiz no kādas tantiņas nopērku sēnes vai puķes, kaut tobrīd man varbūt tās nemaz nevajag. Zinu, zinu – vienkāršāk ir piezvanīt nekā meklēt tos, kam jāpalīdz. Tomēr tā es ar savu ziedojumu palieku neatklāta, jo, manuprāt, īsta labdarība ir tad, ja ziedotājs nevēlas darīt sevi zināmu. Labdarība, kuru pavada reklāma un slavināšana, man nav pieņemama. Uzzinot, ka kādam klājas ļoti slikti, man gluži vienkārši gribas viņam kaut kā palīdzēt. Varbūt tas nozīmē, ka man jūtīgs raksturs. Piemēram, ja Rīgā kāds zēns pa ielu nāk pretim un stāsta, ka mammai jāveic operācija, bet mājās pat maizes nav, es nevaru noturēties, kaut ko viņam neiedevusi, kaut zinu, ka varu tikt apmuļķota. Vēlāk par to domājot, kļūst skumji.Mana vēlme ir, lai nākotnē vispār nebūtu cilvēku, kuriem vajadzētu kaut ko ziedot, un lai mēs visi justos laimīgi.
