Nesen internetā ziņu aģentūras “Delfi” portālā varēja lasīt ekonomista Ulda Oša rakstu par to, kā nepārdomātu projektu dēļ valsts zaudē miljoniem latu. Pēc ekonomista domām, pats lielākais projekts, kura īstenošanā izšķiests nevajadzīgi daudz naudas, ir jaunās Nacionālās bibliotēkas celtniecība. Kā raksta U. Osis, ja ēkā atrastos kino un koncertzāles, to vēl varētu saprast, bet bibliotēkai vien tik dārgs projekts neesot vajadzīgs. Grāmatu glabāšanai varētu atrast vienkāršākas un lētākas telpas. Savu viedokli U. Osis pamato ar to, ka mūsdienās grāmatas un preses izdevumus aizvien vairāk aizstāj modernas elektroniskās informācijas tehnoloģijas. Gluži pretējās domās ir filozofe, Latvijas Universitātes profesore Maija Kūle. Savulaik, iestājoties par bibliotēkas celtniecību, viņa retoriski vaicāja – vai šo laikmetu raksturos ap Rīgu apaugušu privātmāju ciemati, bet pilsētas centrā privātās augstceltnes, vai arī šis būs valstisku intelektuāli dižu darbu laiks? Kā uzskata profesore, vienai paaudzei dzīvo un strādā tikai plukatas. Par katras nācijas diženumu vai niecīgumu liecina tās atstātais nākamajām paaudzēm. Francija lepojas ar savu Eifeļa torni un Luvras muzeju, visā pasaulē ir zināma Drēzdenes gleznu galerija Vācijā. Tādu piemēru ir daudz. Lielas kultūrceltnes, kas glabā kultūras mantojumu, ir arī nacionālās identitātes simbols. Latvijā ne Dienvidu tilts, ne arī kāds cits objekts nav ar tādu kultūrsvaru kā topošā Nacionālā bibliotēka. Tā ir mūsu Gaismas pils, kurā būs iemūžināts mūsu kultūras pamatu pamats – Krišjāņa Barona Dainu skapis. Šī bagātība neļaus mums izzust pasaulē.
