Novembris man vienmēr ir bijis mēnesis, kad visspilgtāk izjūtu patriotismu un lepnumu. Aiz muguras ir Lāčplēša diena, bet rīt svinēsim Latvijas dzimšanas dienu. 18. novembris atgādina, ka mums ir ar ko lepoties. Man tā ir vecmāmiņa Oļīte, kura jau gadus desmit uz Latviju lūkojas no mākoņa maliņas, taču manā atmiņā un sirdī viņa paliks ar savu mūžīgo mīlestību, labo sirdi, latviešiem raksturīgo sīkstumu, apbrīnojamām darba spējām un savu devumu. Tieši vecmāmiņa man bērnībā, droši vien neapzināti, ieaudzināja patriotismu. Visi vasaras brīvlaiki tika pavadīti pie viņas “Ozolgravu” plašumos, kuros prieku kopā radām no saullēkta līdz saulrietam, ganot govis, pļaujot zāli, tīrot kūti, barojot kaķīšus, cāļus, pīlēnus, suņus un visas pārējās radībiņas. Par jautru piedzīvojumu izvērtās pat piena kannu stumšana uz pienotavu un rudeņos lielā kartupeļu talka. Pats jaukākais – vecmāmiņa bija tā, kas nekad nepārstāja lepoties ar mani un māsu, kā arī vienīgais cilvēks, kurš nerunāja sliktu. Latvijas dzimšanas dienas priekšvakarā varu teikt – esmu lepna, ka man izdevās piedzīvot tikt daudz skaistu un vērtīgu brīžu kopā ar vecmāmiņu, par to labprāt stāstu savai meitai. Arī viņa pārmanto mīlestību pret vienkāršo un dabisko. Katram no jums svētkos novēlu izjust lepnumu par tēvzemi un pieminēt tos, kuri nezaudēja ticību, gribasspēku un nebaidījās strādāt un cīnīties.
