Valcēnietei Monikai Pūcei šodien aprit 79 gadi. To uzzināju tikai sastopoties ar cienījamo pensionāri intervijas laikā. Pirmie ciemiņi ieradās jau vakar, bet dzimšanas dienu pensionāru klubiņa “Zelta rudens” vidū paredzēts atzīmēt pirmdien. Par īstu valcēnieti Monika sevi gan neuzskata, jo uz Valku pārcēlusies tikai pirms 18 gadiem, kad, dzīvojot Ventspilī, devusies pensijā. Dēls Arturs Skrūzmanis pierunājis, jo sacījis, ka mamma dzīvojot pārlieku tālu, lai viņu bieži apciemotu. Arī vīrs atstājis šo sauli, tāpēc nebija iemesla vienai palikt Ventspilī.Valkas vecie ļaudis Moniku labi pazīst, jo viņa ir aktīva pensionāru kluba “Zelta rudens” dalībniece.Sabiedrībā viņa allaž redzama notikumu virpulī smaidīga, labestīga un uzposta dāma, kura rūpējas par savu izskatu, neraugoties uz cienījamiem gadiem.Viņa gan man iebilst un teic, ka īpaši nemaz nepošas. Visu mūžu Monika ir bijusi lauksaimniece. Sākumā agronomes gaitās Līvānu pusē, pēc tam Ventspils rajonā vienā skriešanā pa laukiem, tad rajona Lauksaimniecības pārvaldē par augu aizsardzības agronomi. Lauksaimniekiem parasti ir veselīgs dzīvesveids, pārtikā svaigi augļi, ogas, zaļumi, dārzeņi un nemitīga traukšanās svaigā gaisā.Monikai dzīvesprieku dod arī daudzi satiktie labie cilvēki visa mūža garumā.Allaž aizņemta darbosArī tagad M. Pūce nav mājās sēdētāja. Viņa allaž aizņemta dažādos darbos. Klubiņā pirmdienās notiek rokdarbu pulciņš, otrdienās – dziedāšana, brīvdienās – dažādi pasākumi, dažkārt arī jāapmeklē tuvinieki Latgalē. Monika sevi uzskata par Latgales meiteni. Tur joprojām dzīvo viņas māsa un nu jau mirušās vecākās māsas bērni. M. Pūce atrodas nepārtrauktā kustībā. “Priecājos par to, ka bērni dzīvo saticīgi, taču jo īpašs prieks par mazbērniem un nu jau diviem mazmazbērniem. Mazmeitas Ievas ģimene dzīvo Salaspilī. Savukārt otra mazmeita Lauma – Kembridžā un strādā Londonā. Viņa strādā lielā juristu firmā. Lauma pēc Kembridžas universitātes beigšanas tur arī palika, apprecējās ar Apvienotās Karalistes pavalstnieku un pagaidām negrasās atgriezties Latvijā, kaut gan tās ļoti pietrūkstot,” stāsta Monika. Viņa priecājas, ka Laumai itin bieži izdodas atbraukt uz dzimto Valku.Sirmā kundze atzīst, ka dēla ģimeni savulaik aicinājusi uz Ventspili, pat sameklējusi viņiem dzīvokli un darbu, taču dēla sievai Dzintrai mamma dzīvoja Valkā un beigu beigās piekāpusies Monika, pārceļoties tuvāk bērniem. Jāpiebilst, ka dēla sievu viņa dēvē par savu bērnu.Nozīmīgākā ir ģimeneJautāta par nozīmīgāko savas dzīves piepildījumu, Monika atzīst, ka tā pašlaik ir viņas ģimene – bērni un mazbērni. “Ko nu daudz viņiem varu palīdzēt, taču sanākt kopā, dot kādu padomu, uzcienāt ar kādu pašas gatavotu našķi varu joprojām. Man patīk redzēt, kā viņi visi aug un izaug. Mazmazbērni ir tik jauki. Prieks skatīties, kad viņi atbrauc paciemoties,” smaida Monika. Viņa atzīst, ka ģimene ir pamatvērtība. Protams, arī tikšanās “Zelta rudenī”. “Patiesībā jau mēs te neko nedarām, lielākoties strādājam mājās, taču iedzert kafiju vai tēju un pasēdēt kopā ar citām rokdarbniecēm ir tik jauki. Izstāstām, kāda kurai bēda vai prieks. Dziedu arī korī. Esam piedalījušies jau divos Dziesmu svētkos. Tagad mācāmies skaistas garīgās dziesmas, kuras 4. decembrī varēs dzirdēt Smiltenes luterāņu dievnamā,” stāsta pensionāre. Viņa ir gandarīta par šo iespēju dzīvot ļaudīs, nevis būt vienai.Čīkstētājos neskaitāsM. Pūce piekrīt, ka pensionāri ir sadalāmi divās lielās grupās – aktīvajos, dzīvesprieka pilnajos un kritizētājos, čīkstētājos un mūžam neapmierinātajos. Monika ne reti ir dzirdējusi nievājošus izteikumus par pensionāriem dejotājiem, dziedātājiem un tamlīdzīgi. Viņa ne vienu vien ir aicinājusi pievienoties “Zelta rudens” pulciņam, taču secinājusi, ka tas ir velti.Pensionāre nedaudz apskauž dejotājus, jo viņu pulciņš ir mazāks, tāpēc sabiedriskā dzīve aktīvāka – pietiek ar nelielu autobusiņu, lai aizbrauktu uz to vai citu pasākumu. Koristu ir ievērojami vairāk, tāpēc arī autobusa īrēšana krietni dārgāka. Trešdien koristi un dejotāji ar līdzpaņemtu cienastu viesojās pilsētas sociālajā mājā, lai priecētu šīs mājas iedzīvotājus. “Mūsu vadītāja Brigita ir ļoti aktīva, turklāt nesaņemot nekādu atlīdzību. Paldies Dievam, mums ir savas lepnas telpas ar virtuvīti un visām citām ērtībām. Kad atnākam vasarā, te ir tik vēsi un patīkami, ka negribas doties mājās. Novada dome par mums ir parūpējusies. Žēl, ka daudzi valcēnieši to nesaprot, labāk sēž mājās un čīkst, ka Valkā nekas nenotiek. Vajag tikai iet, jo notiek viss kaut kas, turklāt bez maksas. Redzēsim, cik apmeklētāju sestdien būs uz novada teātru skati Valkā. Visticamāk, kā vienmēr – daži cilvēciņi,” smaida Monika.Nav bijusi pesimisteJanvārī “Zelta rudens” svinēs 10 gadu jubileju. Monika uzskata, ka viens no viņu klubiņa plusiem ir iespēja nedaudz paceļot pa Latviju. Tiesa, naudiņa tam pamazām jākrāj ilgāku laiku, atlicinot dažus latus katru mēnesi. Diezgan nepieklājīgi cienījamajai pensionārei pajautāju, cik brīvi viņa var izdzīvot ar savu pensiju. Monika vaļsirdīgi atbildēja, ka aukstajos mēnešos par savu divistabu dzīvokli un citiem pakalpojumiem jāšķiras no 109 latiem. Zālēm un pārtikai atliek gandrīz uz pusi mazāk. Pensionāre netaupa laiku un pūles, lai sagatavotu krājumu ziemai – ir taču tik patīkami ziemā noiet pagrabā un uznest kādu marinējumu, skābējumu, konservu, ievārījumu, kompotu vai kādu citu pašas gatavotu gardumu. Šoruden mežā salasītas brūklenes, dzērvenes un gana daudz sēņu.Monika lepojas, ka sevi spēj nodrošināt pati. “Patiesībā dzīvoju taupīgi. Drēbju pietiek, tās mūžā ir sakrātas, taču vienmēr gribas nopirkt kaut ko jaunu. Tās un apavus esmu iemanījusies iegādāties vasaras mēnešos, tad ir vieglāk. Pārtikusi esmu, ja nu galīgi trūktu, man taču ir bērni. Dažkārt, kad ļoti vajag kaut ko neplānotu, tad izmantoju uzkrājumu no nelaiķa vīra pārdotā meža Ventspilī. Faktiski jau visu mūžu esmu strādājusi, lai tagad godīgi nomaksātu visus komunālos maksājumus,” atzīst Monika. Viņa piebilst, ka citiem klājas daudz grūtāk.Monika uzskata, ka vieglāk ir dzīvot optimisma gaisotnē. Viņa nekad neesot bijusi pesimiste. “Lai kas arī notiktu, tas ir uz labu. Visi cilvēki man ir labi, un nevienu nekritizēju. Viss ir kārtībā. Ar optimismu ir vieglāk dzīvot. Nu neiznāk man šodien nopirkt mīļāko gaļas gabaliņu, nekas, nopirkšu rīt,” uzsmaida Monika.
MONIKA PŪCE
• Dzimusi 1932. gadā Preiļu rajonā• Višķu dārzkopības tehnikums pabeigts 1952. gadā• Līdz 1957. gadam agronomes darbs kolhozā Līvānu pusē• 1969. gadā neklātienē pabeigta universitāte Veļikije Lukos.• Līdz 1992. gadam darbs Ventspils rajona Lauksaimniecības pārvaldē• Kopš 1993. gada dzīvo ValkāCepelīnu recepte
Tas ir lietuviešu nacionālais ēdiens, kas Monikai izdodas.Uz smalkās rīves vai elektriskajā gaļas maļamajā mašīnā samaļ kartupeļus un nospiež lieko sulu, bet lai masa nebūtu pārlieku sausa. Pievieno nedaudz miltu un piesit olu, pieber sāli un maltus melnos piparus. Cepelīnus pilda ar saceptu maltās gaļas un sīpolu maisījumu. Tikpat labi var izmantot sīki sagrieztu saceptu žāvētu gaļu ar sīpoliem. Pildījumam var izmantot arī biezpienu. Savukārt cepelīnu pārliešanai vislabāk izmantot sviesta, sīpolu un saldā krējuma mērci. Garšīgi!Noteikti jāievēro, ka cepelīni gluži tāpat kā pelmeņi ir cieši aizspiežami un katlā jāliek tikai vārošā sālsūdenī. Nesālītā ūdenī tie izšķīdīs. Tiklīdz uzpeld, tā ir gatavi. Latgales variantā tos sauc par kļockām un gatavo no miltiem, izmantojot minētos pildījumus.
