Šodien – Mārtiņdiena. Kāpēc mūsu senči to svinēja? Cik no mums to zina, neskatoties špikerī? Mārtiņam gaili kāvu, deviņiem cekuliem; Lai aug mana rudzu druva, Zeltītām vārpiņām; tautasdziesmā senatnē skandējuši latvieši. Mūsu tautas folklorā Mārtiņi saistās galvenokārt ar rudens izskaņas darbiem un ziemas sākumu. Mārtiņos arī sākās ziemas masku gājieni. Ņemot līdzi tarbas, kur ielikt sadotās dāvanas, visbiežāk ēdienus, budēļi devās no vienas mājas uz otru, tērpušies dažādās maskās. Mūsdienās Mārtiņdienā pie mājas durvīm gan neklauvē lācis, dzērve, kaza, nāve vai garā sieva – savulaik iecienītākās budēļu maskas. Mūsdienu Latvijā daudz populārāka ir Visu svēto dienas svinēšana. Seno ķeltu paražas un viņu ticējums par viņsaules vārtu atvēršanos un dažādu nešķīsteņu ierašanos zemes virsū Helovīnā izrādījušās stiprākas par latviešu Mārtiņu. Arī šoruden mūsu pusē pa ielām klīda mošķu maskās tērpušies bērni, mangodami saldumus. Pasaules globalizācijai jeb cilvēku “zombēšanai” masu patēriņa kultūras vārdā ir liels spēks. Arī latvieši brīvu roku palaiž vaļā savu identitāti, pieņemot svešu. Nemākam uzturēt latvietību, kaut gan bērnudārzos tiek iedots tik labs sākums, atzīst kāda mūsu lasītāja. Sieviete piezvanīja uz redakciju nākamajā rītā pēc Helovīna svinēšanas Smiltenē, kad ieraudzīja mājas kāpņu telpā sašķaidītas jēlas olas. Viņa pieļauj, ka tā ir atriebība par dzīvoklī neielaistajiem saldumu diedelētājiem. Var ālēties, bet pēc tam par savu rīcību ir jāatbild, kaut satīrot paša piecūkoto kāpņu telpu vai piedomājot, kāpēc mēs, latvieši, esam tādi, kādi esam.
