Anita Anitīna* * * Laiku pa laikam Kaut ko vajag mainīt – Tēju kafijas vietā dzert, Svešzemju puķes vietā uz palodzes Lociņus izaudzēt. Aizbraukt uz jūru, Kad pūš salti vēji, Paagrāk gulēt iet Un celties agri – Ar pirmajiem gaiļiem. Ko vēl? Paši domājiet! Aizejiet ciemos Pie sena drauga, Vēstuli uzrakstiet… Izmainiet tikai sīkumu kādu Un paši sev Uzsmaidiet! * * * Vakar lidoja dzērves Debesīs augstu, augstu. Tikko varēju redzēt, Skatu aizēnojot ar plaukstu. Kur tās ir kavējušās? Citas māsas jau sen ir projām. Vai viņas izbēgs no aukstuma, Ko teju, teju jau sola? Pavadu ilgi ar skatienu Dzērvju kāsi debesīs zilās. Es nevēlos aizlidot. Man tepat Palikt un ziemot gribas. * * * Man teica – Raksti par mīlestību, Bet viss jau ir pasacīts. Vārdi vai lapas pēdējās Pelēkos dubļos krīt? Varbūt kāds mākonis Aizsedzis sauli, Tāpēc viss pelēks un auksts? Man teica – Raksti par mīlestību! – Tuksnesī saucēja balss. Labi, Es rakstīšu, Ko grib dzirdēt, Kaut viss jau ir pasacīts. Mākoņos paveras spraudziņa maza, Saules stars pāri zemei slīd. Sasilda to, Kam dvēselei auksti, Noglāsta maigi, kas drūms. Man teica – Raksti par mīlestību Un pasaule laba kļūs.
