Valkas mākslas skolā apskatāma Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas Vides dizaina nodaļas pēdējā kursa audzēknes Elīnas Primakas darbu izstāde. Elīna 2003. gadā ir pabeigusi Valkas mākslas skolu un turpmāko dzīves ceļu izlēmusi saistīt ar mākslu.
Izstādē Valkā lielākoties apskatāmi viņas brīvajā laikā veidotie darbi. Līdzās ir arī daži mācību uzdevumi kluso dabu un stāvlampas veidolā. Jaunā māksliniece cenšas atspoguļot savas emocijas – dusmas un sāpes –, tās transformējot zīmējumos. Viņas stiprā puse ir emocionāla, taču skaidra un precīza līnija.Uhti puhti un gatavsElīna atzīst, ka Valkas mākslas skolā gūtās zināšanas ir ļoti palīdzējušas. Tās radīja stabilu pamatu. Valkas mākslas skolā viņa iestājās, mācoties pamatskolas 4. klasē, kad izdevās pamest sporta skolu. Kaut par mākslu meitene iepriekš neko nezināja un nedomāja, pamazām tā viņu aizķēra, līdz, beidzot 5. kursu, saprata, ka bez tās nevēlas dzīvot. Tagad viņa katru semestri izgatavo vienu vai divus dizaina priekšmetus. Pārējie paliek datorversijā. Izstādē apskatāmi zīmējumi uz parastām A4 izmēra klades rūtiņlapām. Jautāta, vai nav žēl šādu elegantu zīmējumu, kas darināti uz tik nenoturīga papīra, Elīna attrauc, ka noteikti nē, jo šim ekspromtam ir īpašs efekts un garša. “Esmu emocionāla rakstura cilvēks, kam patīk iegrimt filozofiskās apcerēs, kur parasti arī rodas neprātīgas, trakas, gandrīz vai šizoīdas domas un secinājumi. Pasauli uztveru viegli, uz problēmām neiespringstu. Mani raksturo frāze “Uhti puhti!”,” smaida Elīna. Viņai patīk dalīties izjūtās un uzklausīt citu cilvēku sāpi un pārdzīvojumus.Skolā jau pavadīti lieliski, pārbaudījumiem bagāti trīs gadi, kuriem šogad seko izlaiduma jeb diplomdarba gads. Elīna vēl nav izlēmusi, kur mācīsies turpmāk. Iespējams, tā būs Mākslas akadēmija Rīgā vai arī kāda no Somijas vai citu Skandināvijas valstu universitātēm, kur mācības ir bez maksas. Laiks rādīs.Ieklausās mākslas valodā“Jau skolas laikā ievēroju, ka meitene neparasti ātri uztver uzdevumu. Viņai patiešām bija asas uztveršanas spējas. Veicot ikvienu uzdevumu, šķita, ka viņa prot lasīt mani. Ne reti mēdz būt, ka skolotājs runā, taču audzēknis viņu nedzird. Mākslas valoda ir jādzird. Elīna bija viena no tām, kas šo valodu saklausīja jūtīgi, tāpēc lieliski izpildīja visus uzdevumus,” atceras viņas pedagoģe Maruta Stabulniece. Skolas arhīvā joprojām glabājas daudz E. Primakas mācību darbu, kas pašlaik ir paraugs citiem audzēkņiem. M. Stabulniece izstādes atklāšanā sacīja, ka jaunieši šajā dzīves posmā sev uzdod daudz jautājumu un meklē uz tiem atbildes. Tas ir saasinātas uztveres laiks. “Viņas darbos tas ir redzams. Zīmējumi ir tapuši gluži kā dienasgrāmata. Manuprāt, tā ir liela uzticēšanās mums un mūsu skolai, jo Elīna ļauj citiem ieskatīties savas dzīves sajūtu dienasgrāmatā,” vērtē skolotāja.Vienīgais dizaina priekšmets ekspozīcijā ir stāvlampa. Atzīšos, ka mani tā samulsināja, ar ekstrēmu risinājumu, kā notiek tikai jaunībā, taču M. Stabulniece uzskata, ka tas nav nekas lēts, bet ļoti labs kičs. Vēl skolotāja uzsver Elīnas lielo uzdrīkstēšanos zīmēt bērnu, kas ir ārkārtīgi grūti. Jaunietei tas izdodas pārliecinoši, pateicoties pašas darbam un attieksmei pret to.Piedzīvojums ir jāuzzīmēMākslas skolas ekspozīcijas gaisotne neatgādina nevienu no iepriekš skatītajām. Varbūt tāpēc, ka Elīnai, kā viņa teic, atrodoties ārpus skolas vājprāta, prāts nepārstāj strādāt un turpina ražot gan trakas, gan vēl trakākas idejas. No tām izbēgt nav iespējams, tamdēļ vienmēr noder zīmulis ar lapiņu, uz kā uzskicēt pirmos ideju aizmetņus. Šiem emociju zīmējumiem, mirkļa tvērumiem, vienmēr apakšā ir kāds stāsts, pārdzīvojums, piedzīvojumi, kas neļaujas sevi aizmirst. “Vienīgais veids, kā ar to tikt galā, kā to pārdzīvot, – tas ir jāuzzīmē. Tie rada manu emociju un atmiņu vēsturi, pārvērš negatīvo pozitīvajā, aizmirstamo par neaizmirstamu, aizejošo par mūžīgo, kas reiz bija dziļa sāpe, tagad ir acīm tīkams zīmējums,” teic Elīna.
