Braucot pie Kārķu pagasta “Strautmaļu” saimnieces Dagnijas Pēterēnas, ceļu zināju tikai aptuveni, tādēļ nepameta bažas, ka varu nomaldīties. Tomēr, izbraucot cauri ciematam, palīdzēja gluži negaidīts orientieris – aiz liela tīruma novembra krēslā slīgstošas mājas kā spoži lukturi izgaismoja kupli saziedējušas dzeltenas mārtiņrozes.
Nodomāju – tās būs īstās, jo “Strautmaļus” kā ceļamērķi biju izvēlējies tādēļ, ka šāgada Valkas novada domes rīkotajā konkursā par sakoptāko dzīves un darbavietu šī sēta ir novērtēta kā viena no kārtīgākajām lauku saimniecībām.Pamatnozare – piena lopkopībaNeesmu maldījies. Saimniece Dagnija mani aicina iekšā, un istabā pārliecinos, ka dāsna bijusi arī dārzā izaudzētā raža. Par to liecina uz grīdas novietotie milzu ķirbji. Saimniece atzīstas, ka pati nav zinājusi par tiem, tādēļ bijusi pārsteigta, redzot ķirbjus izaugam līdzās biešu vagām. “Brīnījos ne pa jokam, kurš tur varēja izbārstīt sēklas. Protams, tas bija kāds no ģimenes, iebēra un aizmirsa pateikt. Bet ķirbji tiešām vareni saauguši. Daļu jau esmu atdevusi paziņām,” stāsta Dagnija. Dagnijas vecvectēva un vectēva mājās saimnieko divas paaudzes – pati Dagnija un meita ar savu ģimeni. Otra meita atradusi darbu Rūjienā. “Mēs saimniecību uzturam kopīgiem spēkiem, cits citam palīdzot. Kur vajag, tur padomu sniedz mūsu mammīte. Savukārt zemes apstrādes darbus uzņēmies mans tagadējais dzīvesdraugs Guntis. Viņa pārziņā atrodas arī tehnikas lietas,” stāsta D. Pēterēna. Pamatnozare saimniecībā ir piena lopkopība. Ganāmpulku varot saskaitīt uz triju roku pirkstiem, bet iztikšanu tas nodrošinot. Lopkopībā Dagnija pieredzi bija guvusi jau pirms saimniecības izveidošanas. Ģimene mājlopus ir kopusi vairākās paaudzēs, bet mamma savulaik strādāja kopsaimniecības fermā. “Dievs visu ir nolicis savā vietā. Man ir problēmas ar redzi, tādēļ nevaru stāvēt veikalā aiz letes vai sēdēt pie datora, bet saimniecībā veicamos darbus labi zinu. Cits citam palīdzam. Tagad nav tā, ka es pie kūts būtu piesieta visu dienu. Ja man vajag kaut kur aizbraukt, tad govis izslauc un aprūpē Guntis,” stāsta Dagnija. Dārzs atgriež spēkus ikdienaiGribu zināt, kā vēl starp daudzajiem ikdienas darbiem var pagūt sakopt sētu un rūpēties, lai dārzā puķes ziedētu līdz vēlam rudenim. “Kaut kā no tiem saimniecības darbiem jāatslēdzas. Kad esmu nogurusi, tad dodos pie puķu dobēm, nevis atkrītu dīvānā pie televizora, jo to daudz nedrīkstu skatīties. Tā ir mana atpūta. Starp ziediem atgūstu spēkus. Kopjot dobes, zinu jau, ka manā sētā būs ļoti skaists rudens,” saka D. Pēterēna. Cik daudz puķu šķirņu audzēts dārzā, saimniece nevar pateikt, jo to bijis un ir vairāk par simtu. Tādēļ arī no vasaras sākuma līdz pirmajiem sniegiem dienā istabā iznāk iegriezties tikai uz mirkli.“Dažkārt cilvēki manai mammai ir vaicājuši, kur palikusi Dagnija, jo nekādi nevarot sazvanīt. Varbūt telefona vairs nav? Patiesībā esmu ārā saimniecībā,” stāsta saimniece. Un tā gadu no gada. To, ka sēta un dārzs pašas Dagnijas ģimeni un apkārtējos ar sakoptību priecē jau vairākus gadus, apliecina vairāki vietējās pašvaldības Atzinības raksti, kurus “Strautmaļi” izpelnījušies, sākot no 2002. gada.Dagnija neslēpj, ka jūt prieku, ja citiem patīk dārzs. Viņas sētā viesi mēdz iegriezties, jo tā lepojas ar vēl vienu objektu – Strautmaļu liepu, kas ir valsts mēroga dižkoks. Grāmatā “Ziemeļvidzemes ainavas noklusētie stāsti” par šo milzu koku rakstīts, ka tā apkārtmērs ir 4,05 metri, augstums 16 metri. Liepa ir sens kulta koks. D. Pēterēna atceras, ka viņas senčiem liepa bijusi tikpat kā baznīca. Pie tās ir baroti gariņi un noturēts svētbrīdis pēc vecvecmāmiņas kāzām. Dagnija liepai veltījusi pašas sacerētu poēmu un ir pārliecināta, ka tā dod svētību visiem darbiem “Strautmaļos”.
