Apmēram pirms gada Valkas pusē autovadītāju aprindas pāršalca ziņa, ka uz ceļiem automašīnas sākusi apturēt un pārbaudīt vadītāju dokumentus sieviete policiste.“Ak tad meitene mūs tagad stopēs. Nu lai! Ja kas, vairāk uzsmaidīsim un visu sarunāsim,” tā izmeta dažs labs lielībnieks. Vēlāk izrādījās, ka tā bijusi tikai šo pašpārliecināto džentlmeņu alošanās. Jaunā ceļu policiste bija ar mugurkaulu un raksturu, un nelīdzēja nekāda satiksmes noteikumu pārkāpēju daiļrunība, ja par pieļauto pārkāpumu pienācās sods.Tagad policijas darbiniece Valda Bratčikova ir kļuvusi par Valkas iecirkņa Satiksmes uzraudzības rotas vecāko inspektori un izskata visas par pārkāpumiem apturēto un sodīto šoferu lietas. Jāatzīstas, arī mani nelika mierā ziņkāre, kādēļ Valda izvēlējusies tik vīrišķīgu profesiju, kuras ikdienā nav izslēgti draudi pašas drošībai.Izvēle nebija nejaušaUzzinu, ka nejaušības profesijas izvēlē nav bijis. Par nākotnes saistīšanu ar policiju Valda sākusi domāt jau pamatskolā. “Man šis darbs šķita interesants. Vidusskolā vēl mazliet uznāca šaubas, vai ar to tikšu galā, bet tā kā doma par izraudzīto profesiju nelika mieru, sapratu, ka es to gribu darīt. Filmām par policistiem gan ar manu izvēli nebija nekādas saistības. Man patika strādāt ar cilvēkiem un šķita, ka policijā šo vēlmi varēšu piepildīt. Esmu dzimusi un augusi Kārķos. Neilgu laiku policijā bija strādājis tētis, arī viens paziņa bija policists un ļoti pozitīvi vērtēja šo darbu. Tas mani ietekmēja, turklāt bija pārliecība, ka šajā profesijā spēšu palīdzēt cilvēkiem. Pēc vidusskolas vienu gadu mācījos policijas skolā Kauguros un tad arī pārliecinājos, ka savā izvēlē neesmu kļūdījusies. Man patika. Pēc skolas beigšanas sāku strādāt policijā un turpināju izglītību, neklātienē studējot Policijas akadēmijā,” stāsta V. Bratčikova.Valsts policijas Valkas iecirknis ir Valdas pirmā darbavieta. Tajā uzticētais pienākums – patrulēšana uz ceļiem – sakrita ar jaunās darbinieces vēlmēm. “Sēdēt uz vietas negribēju. Vēlējos izbraukt patruļā, tikties ar cilvēkiem, risināt kaut kur radušos konfliktus. Iestājoties darbā, šo vēlmi varēju arī piepildīt, jo profesijā biju ieguvusi tikai pamatizglītību un atbilstoši tai tiku norīkota darbā patruļā. Tomēr turos pie principa, ka uz vietas nedrīkst palikt, bet jātiecas uz priekšu. Iestājos augstskolā, vēlāk kļuvu par inspektori, tagad esmu vecākā inspektore. Šo pienākumu veikšanas laikā esmu ieguvusi arī lielāku pieredzi,” atzīst vecākā inspektore.Pret sievieti izturēšanās atšķirasValda piekrīt, ka pret sievieti policisti ikdienā satiktajiem cilvēkiem mēdz būt citādāka attieksme nekā pret vīrieti formastērpā. Nav noslēpums, ka autovadītājiem nereti ar ceļu patruļas policistiem iznāk asāku vārdu pārmaiņa, tomēr pret sievieti visbiežāk izturēšanās ir laipna. Daži arī ar smaidu un humoru cenšas pārkāpumu padarīt it kā par neuzmanības dēļ pieļautu sīkumu. “To esmu piedzīvojusi ne tikai uz ceļa, bet apmeklējot arī kādu dzīvokli, kur izcēlies ģimenes konflikts. Ja tādā reizē dzīvoklī ieiet sieviete policiste, tad sadusmotais vīrs kļūst mierīgāks. Ir gan iespējama arī gluži citāda situācija. Ieraugot sievieti, strīdnieki var arī iedomāties, ka ar viņu tūlīt tiks galā. Tādēļ norīkojumā uz tādām vietām cenšamies sūtīt divus policistus – vīrieti un sievieti. Vīrietim jābūt, lai būtu lielāka drošība,” skaidro V. Bratčikova.Vecākā inspektore gan piebilst, ka sieviete policiste nav nekāda cerība likuma vai satiksmes noteikumu pārkāpējiem palikt nesodītiem. “Jāietur sava nostāja. Tādēļ jau mēs esam, lai uzraudzītu likumu ievērošanu. Pēc pieredzes zinu, ka grūti kļūst uzlikt sodu, ja sāku vairāk iedziļināties pārkāpēja klāstītajās problēmās, kādēļ viņš varbūt pieļāvis kļūdu. Pret tādiem stāstiem jāietur distance. Vajag stingri izskaidrot pieļauto pārkāpumu un aizpildīt administratīvo protokolu. Problēmas ir mums visiem, bet tas nedod tiesības izdarīt pārkāpumu,” saka V. Bratčikova. Protams, katrs pārkāpums jāvērtē individuāli, ievērojot attiecīgos apstākļus, kādos tas izdarīts, bet patiesība ir tā, ka likuma priekšā visi ir vienādi.Jābūt gatavam uz sliktākoDažkārt autovadītāji, ieraugot uz ceļa policistus, nošķendējas, ka nostājušies, lai radītu satraukumu. Taču policistiem, patrulējot uz ceļa, visu darba laiku jādomā par savu drošību. Neviens nav gaišreģis, lai pateiktu, kas sagaida, apturot uz pārbaudi kārtējo automašīnu. “Tas ir primārais. Ejot klāt pie apturētas automašīnas, jāparedz pats sliktākais variants. Tautā saka – nevajag vienmēr domāt sliktāko, bet mūsu darbā tas jādara. Jāparedz, ka vadītājs, ja viņš gadījumā ir nopietnāks likumpārkāpējs, var mēģināt uzbraukt virsū vai strauji atsist durvis, izlēkt un bēgt, īsi sakot – jābūt uz visu gataviem,” skaidro Valda. Viņai pašai ar šādiem gadījumiem nav iznācis saskarties. Bijusi tikai reize, kad vajadzējis dzīties pakaļ bēgošai automašīnai, bet toreiz viņa bijusi blakussēdētāja. Pie stūres atradies kolēģis. “Man pašai tikai pāris reižu ir iznācis ātrāk braukt, lai panāktu mašīnu, kura apgriežas un dodas projām, kad vadītājs ierauga policijas patruļu,” stāsta V. Bratčikova.Pienākums jāatceras arī brīvdienāVēlos zināt, vai pēc saspringtas dežūras īsti iznāk atpūsties brīvdienās, jo daudzkārt lasīts, ka policistam jābūt policistam arī brīvajā laikā uz ielas, ja viņš redz likumpārkāpumu. “Tas atkarīgs no katra policista paša atbildības izjūtas un attieksmes. Jā, arī man brīvdienās, pastaigājoties pa pilsētu, gadās pamanīt satiksmes noteikumu pārkāpumus, jo ikdienas darbā tos vien meklējam, un acs ir labi trenēta uz to ieraudzīšanu. Ja pārkāpumi ir būtiski un apdraud citu drošību, tad pa tālruni paziņoju policijai. Savukārt redzot, ka notiek sabiedriskās kārtības traucēšana, piemēram, strīdas piedzērušies cilvēki, tad, ja tas iespējams, aizrādu kā policiste, ja ne, tad rīkojos kā pilsone, paziņojot par notikušo iecirknim. Daudz kas atkarīgs arī no tā, vai man ir vai nav līdzi bērni, jo viņiem visas negācijas nav jāredz,” stāsta Valda. Vecākā inspektore piebilst, ka tā vajadzētu rīkoties ikvienam – redzot likumpārkāpumu, tūlīt par to piezvanīt policijai, nevis vēlāk klaigāt, ka policisti neko nedara. Diemžēl tāda attieksme sabiedrībā vēl ir – tiklīdz kaut kas slikts notiek, bet policija uzreiz nevar ierasties, tā vainīgs likumsargu slinkums. “Nav patīkami, ka ir tāda attieksme, jo nereti tiešām nezinām, kā visu paspēt izdarīt. Darba ir daudz, un aizņemtība liela. Es pret tādu uzskatu attiecos tā – atbildu par to, kas man uzticēts un kas jāizdara, jo par visu uzņemties atbildību nav iespējams, tāpat kā nevar izglābt visu pasauli. Taču to, ko pati varu, to arī izdaru. Sabiedrībā daudzi domā, ka policijai jābūt itin visur. Taču tā nav. Ir citi laiki. Kaut vai tā pati ceļu policija oficiāli vairs nav ceļu policija. Ir patruļpolicijas nodaļa. Tagad visas policijas struktūras strādā kopā un dara visu – izbrauc pēc izsaukuma uz dzīvokļiem, tāpat ierodas notikuma vietā pēc paziņošanas par zādzībām, veic konvojēšanu, kā arī noformē satiksmes negadījumus,” skaidro Valda.Var atkrist visi agrākie paziņasTā kā Valda pati ir novadniece, tad ikdienā ir gadījies uz ceļiem ieraudzīt arī paziņas. Policijas ikdienā nereti gadās, ka jāaptur tieši pazīstams autovadītājs, kurš pieļāvis pārkāpumu. Vai viegli tādam uzlikt sodu? “Bieži mūsu darbā notiek tā – kas agrāk bija paziņas, vēlāk vairs tādi nav. No citu pieredzes zinu, ka pēc 15 gadiem darbā policijā darbiniekam vairs nav neviena paziņas, jo ko ar tādu biedrosies, kurš tevi uz ceļa vairs nepazīst. Tur neko nevar darīt. Variantu nav. Likums visiem ir viens. Es domāju, ka īsts draugs sapratīs – ja ir braucis bez piesprādzēšanās, tad man kā policistei jāuzliek sods. Tādā situācijā pazīšanos nedrīkst izmantot. Savā ziņā mūsu darbs palīdz ātri noskaidrot, kuri tev ir īsti draugi un kuri tādi vēlas būt tikai tava darba dēļ,” saka V. Bratčikova.Vēl jo smagāk ir dzirdēt nepelnītus pārmetumus gadījumos, ja likumpārkāpumu pieļāvis kāds no pašu vidus – no policistiem. Uzreiz daļā sabiedrības viedoklis būs skaidrs – viņi visi tur tādi. Valda atzīst, ka pēc tam tiešām nav viegli atgūt prestižu. “Sabiedrība jau vienmēr uztver to sliktāko. Kad presē parādās ziņa par pārkāpumu, kurā, iespējams, vainojams policists, tad to visi ir izlasījuši, bet rakstā par kontrabandas atklāšanu varbūt tikai retais būs ieskatījies. Tā tas ir, un viegli to nav pārdzīvot. Es tādās situācijās, kā jau minēju, turos pie uzskata, ka katrs atbild pats par sevi. Tā tas ir visur, un policija nav izņēmums,” saka vecākā inspektore. Darbu vīrišķīgajā profesijā Valda kompensē ar gluži sievišķīgu vaļasprieku. Viņa dejo tautisko deju kolektīvā. Tagad viņai dejošanā ir piebiedrojies arī vīrs. “Man ļoti patīk dejot. Kad mums piedzima pirmais bērns, dejojām līdz brīdim, kamēr viņš sāka kāpt laukā no ratiņiem. Tad piedzima otrs dēls, un tagad, kad abi paaugušies, esam atsākuši dejot,” saka Valda. Un tad jau atkal ierastā ikdiena, kurā vecākā inspektore pieradusi atbildēt par katru savu pienākumu.
