Ikreiz, iebraucot Valkas pagasta Sēļos, neesmu spējis noturēties, nepaskatoties uz gaumīgi un glīti iekārtotu dārzu un pagalmu ap sarkanu ķieģeļu ēku pašā ciemata sākumā. Šī sēta kā skaista oāze katram garāmbraucējam liek uz mirkli novērst uzmanību no ceļa un papriecāties par skaistajiem ziediem puķu dobēs.
Nesen pārliecinājos, ka iepriekš minētajā apgalvojumā neesmu kļūdījies. “Ošu” mājas, kurās dzīvo un saimnieko pensionāri Ārija un Teodors Vorpuļi, šovasar ir ievērojusi arī pagasta pārvaldes vadība, izvirzot “Ošus” uz novada domes rīkoto konkursu par sakoptāko darba un dzīvesvietu. Žūrijas vērtējums atklājās rudenī – “Oši” ir starp labākajiem konkursa nominācijā “Sakoptākā individuālā dzīvojamā māja Valkas novadā”.Viegli nav, bet patīkamiMāju saimniece Ā. Vorpule ar humoru stāsta, ka nebūt nav gribējusi apdraudēt garāmbraucēju drošību, novēršot viņu uzmanību no ceļa, dārzā un sētā viss ir darīts tikai pašu priekam.“Var teikt, ka no Valkas esmu atgriezusies dzimtajā pusē. Šo māju paši saviem spēkiem uzcēlām un vēlējāmies, lai tai apkārt ziedētu puķes un būtu dārzs, kur pavadīt laiku. Viegli gan nav pastāvīgi visu uzturēt kārtībā. Šoruden pat nokritušās koku lapas vācu kopā jau trešo reizi, jo negribu, ka tās iemīda zālē. Tas ne pēc kā neizskatās,” saka Ā. Vorpule.Vērojot sakopto pagalmu, nemaz negribas noticēt, ka pirms 1989. gada, kad Vorpuļi šajā vietā sāka būvēties, te bija tikai mēslu kaudze un pāraugusi zāle. Var tikai nojaust, kādu darbu saimniekiem prasījusi apkārtnes sakārtošana. “Man laikam tas ir asinīs, ka bez dārza un puķēm nespēju iztikt. Arī tad, kad dzīvojām pilsētā, mums bija savs mazdārziņš. Pa zemi rušināmies visu mūžu. Vienkārši pie tā esam pieraduši,” skaidro Ārija.Arī dzīvesbiedrs Teodors apliecina, ka dzimis un audzis ciešā saistībā ar zemi. “Es kopš bērnības esmu dzīvojis laukos. Tā sakot, jau no mazotnes staigāju govīm aiz astes. Arī “Ošos” izveidoju saimniecību. Audzējām graudus, turējām trīs govis, bija arī cūkas. Taču pēc 2000. gada strauji pasliktinājās veselība un nācās no saimniekošanas atteikties,” stāsta T. Vorpulis.Ārija atzīstas, ka grūti nosaukt visas puķes, kas dārzā audzētas. “Man ir visādas. Cenšos darīt tā, lai ziedi būtu no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Dobēs pirmie uzzied krokusi, bet pēdējos rudens sveicienus mums māj mārtiņrozes. Nevaru pateikt, kuras puķes man būtu pašas mīļākās, jo katras ziedam ir savs skaistums,” apliecina Ā. Vorpule.Viņa atceras, ka īpašu uzmanību apkārtējie šovasar bija pievērsuši pagalmā izveidotajai pujeņu dobei. “Tas bija laikā, kad garām mūsu mājai celtnieki ierīkoja ūdensvadu. Man dobē tumšsarkanas pujenes mijās ar baltajām. Tad gan nereti te ienāca cilvēki un fotografēja dobi,” saka Ārija. Veidojot dobes, viņa gan par to parādīšanu citiem nav domājusi. Vienkārši jau kopš jaunības esot pieradusi rūpēties par skaistu dārzu.Zemnieki savu lietu protSavulaik Teodors bija kopsaimniecības vadītājs. Vēlos uzzināt, ko viņš domā par tagadējo lauksaimniecību un tās politiku. “Varam teikt tā vai šitā, bet gados vecāki zemnieki ir vēl padomju laiku kaluma. Vairums no viņiem ir kādreizējie kopsaimniecību speciālisti. Viņu veiksmīgā saimniekošana apliecina, ka savu lietu ir pamatīgi apguvuši. Zemkopji dara visu, kā nākas. Kas attiecas uz nozares politiku, tad mūsdienās ir divas iespējas. Vai nu tu noslēdzies savā saimniecībā un dari pats, kā proti un gribi, bet tad cerības uz labu perspektīvu ir niecīgas, vai arī pieņem Eiropas Savienības noteikumus un cīnies par pastāvēšanu tās tirgū. Cik efektīva vai neveiksmīga ir šī cīņa, tas atkarīgs arī no mūsu pašu politiķiem. Diemžēl viņi nav bijuši savu uzdevumu augstumos. Piemēram, tagad Ivars Godmanis Eiropā it kā ir liels zemnieku aizstāvis, bet 90. gados viņš, vadot valsti, padarīja galīgi neizdevīgu cūkkopību. Daudzviet cūku audzēšanas kompleksus likvidēja. Vainīga bija nepareizā cenu politika, jo paši lauksaimnieki nestrādāja sliktāk kā Rietumu fermeri,” atceras T. Vorpulis.Nav jāžēlojas, bet jādaraTagad Ārija un Teodors ir pensionāri. Viņi atzīst, ka arī šajā vecumā laukos var labi dzīvot, ja tikai ir veselība un gribēšana strādāt. “Nav jāgaida tikai pensija, bet jāraugās, ko vēl var izdarīt, lai būtu labāka dzīvošana. Nav arī jācenšas visu audzēt un turēt lopus kūtī, jo tad tur arī tā pati pensija izkusīs. Piemēram, ar mājlopiem tiešām vairs nav izdevīgi noņemties, bet jāskatās, ko vajag vietējam tirgum, un tas jāaudzē. Jādomā!” norāda T. Vorpulis.Ārija piebilst, ka izdomāt var, kaut vai sīklopus turot un audzējot dārzeņus sev. “Man ir dusmas uz tiem, kuri iesākuši dzīvot tikai no valsts pabalstiem. Ja esi bez darba, tad paņem lāpstu un uzroc pie mājas kaut nelielu dobi, iesēj burkānus, gurķus vai citus dārzeņus. To sēklas veikalā par santīmiem var nopirkt. Vajag gribēt un darīt. Tad iztika būs un nevajadzēs žēloties,” apliecina Ā. Vorpule.
