Reiz vienā lielā pilsētā dzīvoja ģimene — tēvs, māte un viņu meitiņa. Vecākiem ārkārtīgi rūpēja viņu vienīgās meitas nākotne, varētu teikt — pārlieku rūpēja.
Reiz vienā lielā pilsētā dzīvoja ģimene — tēvs, māte un viņu meitiņa. Vecākiem ārkārtīgi rūpēja viņu vienīgās meitas nākotne, varētu teikt — pārlieku rūpēja. Toties viņiem pašiem nu nemaz tā nelikās.
Lielās raizes par meitiņas nākotni sākās jau tūlīt pēc viņas piedzimšanas. Vecāki ņēma rokā papīru un rakstāmo un gudroja, kurā bērnudārzā meitai būtu labāk — vai tajā, kurā mācās vairākas svešvalodas (lai gan tas atradās otrā pilsētas malā), vai tajā, kas pašā pilsētas centrā (padārgs, bet skaitījās labākais). Domājot par skolas izvēli, tēvs un māte pamatīgi saplūcās. Beigās gan abi nonāca pie puslīdz vienprātīga lēmuma — tā kā meitas profesijai būs būt nopietnai un svarīgai, piemēram, advokātei, starptautisko sakaru speciālistei vai tamlīdzīgi, tad arī skolai jābūt ar tikpat nopietnu ievirzi.
Arī turpmāk vecāki bieži vien strīdējās runādami par meitas tālāko dzīvi, nemaz nemanīdami, ka laiks iet un bērns aug. Pagaidām meitene nelikās dzirdam šos strīdus, tie vēl neskāra viņu. Mazajai radās pašai savas intereses, kas aizņēma lielāko daļu brīvā laika. Visvairāk par visu meitenei patika zīmēt. Ja pie rokas nebija papīra, zīmēts tika gan uz koka gabaliņiem, gan uz akmeņiem un stikla lauskām.
Laiks gāja, meitene auga, pabeidza bērnudārzu (to ar svešvalodām), pēc tam kādas nopietnas skolas pirmo klasi, bet vecākiem likās, ka skola vēl nav pietiekami nopietna. Tāpēc nolēma pārcelties uz citu pilsētas rajonu, tuvāk citai, pēc viņu domām, daudz nopietnākai skolai.
Neilgi pirms pārcelšanās meitene, iedama kopā ar māti caur parku, ievēroja uz celiņa kādu sēkliņu un pacēla to. Māte, paskatījusies uz atradumu, kļuva domīga un teica:
— Atceros kādu skaistu un ļoti krāšņu puķi. Liekas, tai bija tieši šādas sēkliņas. Neatceros gan, kā puķi sauca, bet esmu to redzējusi vismaz pāris greznos birojos. Aiznes sēkliņu uz mājām, iestādi podiņā un tad tev arī būs tāda puķe.
Mājās pārnākusi, meitene tā arī izdarīja. Pēc tam sākās lielais juceklis ar mantu krāmēšanu un saiņošanu, un sēkliņa tika uz laiku aizmirsta. Jaunajā dzīvoklī podiņu uzlika uz palodzes, aizvilka priekšā aizkaru un gandrīz pat neatcerējās par tā eksistenci.
Saiņodama ārā lietas, meitene neatrada savus zīmējumus. — Tēt, kur mani zīmējumi? — viņa jautāja. Tēvs tikai paraustīja plecus:
— Neatceros, ka būtu tādus redzējis, bet, ja tu domā to noplukušo burtnīcu kaudzīti, tad es tās izmetu ārā. Kam tev tās?
Meitene sadrūma — kā tētis tā varēja izdarīt? — un vēl pajautāja:
— Un kur te ir tuvākā mākslas skola?
Māte un tēvs saskatījās, māte pienāca pie meitenes, saņēma viņas plecus un apmulsusi vaicāja:
— Kādēļ juristam vajag mākslas skolu?
— Es negribu būt juriste, es kļūšu par mākslinieci. — Tēvs, nojauzdams ko nelāgu, arī pārtrauca mantu izsaiņošanu un pievērsās meitai:
— Bet tas taču nav nopietni!
Mazā juta, ka acīs sariešas asaras. — Man tas ir nopietni, — viņa nočukstēja, piegāja pie loga un atrāva aizkaru. Pēkšņi visiem kļuva redzams puķu pods un vismaz sprīdi garš stiebriņš ar iegarenām lapiņām.
— Bet tā taču nav tā puķe! — iesaucās māte. Tai bija vairāki stumbri, mazas sīkas lapiņas un daudz daudz ziedu. — Šī jau izskatās pēc nezāles, met to projām!
— Tā nemaz neizskatās pēc nezāles. Es nemetīšu prom, — meitene, lūpas sakniebusi, joprojām asarainām acīm, paziņoja. — Tā ir mana puķe. Tā dienu no dienas mazā iemīlēja puķi, meitenei likās, ka zaļais stāds ir līdzīgs viņai pašai. Tikpat vientuļš un lepns. Un meitene vai katru dienu stāstīja puķei savus sapņus.
Pa to laiku mājās atkal arvien biežāk skanēja strīdi. Meita bija sagrāvusi vecāku plānus. Beigu beigās tēvs un māte, redzot meitas nomāktību, tomēr padevās. Viņi žēlīgi atļāva meitai apmeklēt mākslas skolu, klusībā cerot, ka gan jau aizraušanās ar mākslu ātrāk vai vēlāk pāries un tad bērns pievērsīsies kaut kam nopietnākam.
Meitenei tā bija laimīgākā diena mūžā. Viņa pieskrēja pie loga, lai izstāstītu to savai puķei. Bet — tā bija pārvērtusies — pašā garā un stiprā kāta galā starp galotnes lapiņām spraucās ārā ziedpumpurs. Viens pats, toties makten liels. Re nu, viņas puķe nebija nekāda nezāle! Tagad mazā vai ik stundu paraudzījās uz puķi, vai tikai pumpurs nav atvēries. Un tad kādu rītu, piecēlusies no gultiņas, meitene kā parasti piegāja pie loga. Jā, puķe uzziedējusi! Likās — brīnišķīgais, lielais zieds pat izstaroja violetu gaismu. Nu ja, tas bija violets ar gaiši iezilganu vidiņu. Istabā iegāja māte un, ieraudzījusi krāšņo ziedu, pārsteigumā sasita rokas:
— Nav gan tas, ko domāju, bet, jāatzīst, šī puķe arī ir skaista. Jā, citādāka, bet arī skaista.
Nu re — puķei laimējās, to nenoturēja par nezāli un neizmeta atkritumos kā nekam nederīgu. Bet kā veiksies citai mazai puķei šajā mājā?
