Anita Anitīna * * * Un kas par to, ka līst? Ņem lietussargu Un, āvies zābakos, Šo dienu svinēt ej. Es varu pačukstēt – Ir rudens uzrakstījis Ikkatram mums Pa skaistai vēstulei. Vienam tā zelta, Otram – purpurkrāsā, Vēl kādai citai Miglas plīvurs klāt. Daudz nedomā! Ap kaklu apsien šalli Un ej šo rudens Dienu sveicināt. Kurš priecīgs pats Un prieku dāvā citam, Tam it nekādas vainas Nelīp klāt. Liec azotē Vissaulaināko domu Un ej ar rudeni Kā draugu parunāt. * * * Dzīves biķerī krāsainu rudeni Ielej un dzer pilniem malkiem Tā, lai ne lāse nepazūd, Kamēr laiks pienāks rītiem saltiem. Un nekļūsti drūms, un nebēdā, Kad koki stāvēs jau kaili – Zem šalcošās lapotnes nesaredz, Cik to augumi spēcīgi, slaiki. Izgaršo, izsmaržo rudeni, Ļaujies lapu dejām un vējam. Labo un skaisto šai pasaulē Vien mēs paši iedēstīt spējam. Spīd saule? Pūš vēji? Auksts lietus līst? Tas viss taču pieder pie lietas! Gan zelta, gan pelēkam rudenim – Katram noteikta sava vieta.
