Šomēnes masu mediji publicēja rakstus, kas bija veltīti padomju laika disidenta un nesalaužamā cīnītāja par Latvijas brīvību Gunāra Astras piemiņai. Šī cilvēka drosme un uzdrīkstēšanās ir apbrīnojama. Viņš darbojās laikā, kad padomju režīms bija pietiekami stiprs un lielai sabiedrības daļai valstiskā neatkarība pat sapņos nerādījās. Bija vien skaidrs, ka atklāta nostāšanās pret pastāvošo iekārtu neizbēgami beigsies ar cietumu vai izsūtīšanu. Tomēr tas netraucēja G. Astru pēdējā viņam tiesā dotajā vārdā apliecināt: “Es ticu, ka šis laiks kādreiz izgaisīs kā ļauns murgs.” To viņš pateica ne politiskā reitinga celšanas dēļ, bet apzinoties, ka no cietuma neizvairīties. G. Astras atceres laiks sakrīt ar vēl kāda cilvēka piemiņu, kurš garīgumu vērtēja augstāk par paša personisko labumu un drošību. Tas ir pirmās brīvvalsts Pareizticīgās baznīcas arhibīskaps Jānis Pommers. Viņš ir vienīgais latvietis, kurš iecelts svēto kārtā. J. Pommers no 1926. līdz 1931. gadam bija arī Latvijas Saeimas deputāts. Pateicoties viņa pūliņiem, tika saglabāta tagadējā Kristus Piedzimšanas katedrāle Rīgā. Savas darbības laikā arhibīskaps izcēlās ar godīgumu un patiesumu, par ko samaksāja ar dzīvību. Tās ir tikai divas personības, kuras pieminu saistībā ar viņu atceri. Daudzi par varoņiem kļuva Latvijas Brīvības cīņās. Viņus pieminu, lai uzdotu jautājumus sev un mums visiem – vai pašreizējās politiskās spēlītes Latvijas varas gaiteņos ir tas, par ko cīnījās viņi? Un vai vispār, izņemot pašu reitingu un iespējami augstāku posteni, kaut kas cits mūsdienu politiķus vēl interesē? Mītiņu rīkošana Likteņdārzā vēl nav pilnīga atbilde.
