Šovasar Ķekavā rīkotajā literātu konkursā “Esi dzejnieks!”, kurā piedalījās pieaugušie un skolēni no visas valsts, pieaugušo grupā pirmo godalgu saņēma jaunā dzejniece Ieva Sprīvule.Savus darbus no dažādām Latvijas malām minētajā nominācijā bija iesūtījuši 17 autori, bet tieši Ievas vārsmas izpelnījās vislielāko žūrijas atzinību. Ķekavas novadā šo konkursu rīko katru gadu, tā godinot latviešu literatūras celmlauža novadnieka Garlība Merķeļa piemiņu.Kādēļ šis notikums pieminams mūsu laikrakstā? Tādēļ, ka nu jau nepilnu gadu I. Sprīvule dzīvo Valkā. Šogad viņa pilsētnieku un apkārtējo pagastu iedzīvotāju uzmanību piesaistīja ar uzstāšanos Valkas novada centrālās bibliotēkas rīkotajos Dzejas dienu pasākumos un ar savu dzejoļu lasīšanu Rīgas ielas svētkos. Pirmais dzejolis top 3. klasēĶekava ir dzejnieces bērnības zeme. Vēlāk viņa devās uz Rīgu, kur beidza toreizējo Poligrāfijas skolu, bet pašlaik domā, ka Valka ar savu klusumu un zaļumu vasarā neapniks. Ieva smej, ka izglītību gan ieguvusi grāmatu restaurēšanā un labošanā, bet patiesībā vairāk interesē to saturs, nevis forma. Uz Valku Ieva pārcēlās dzīvot ar savu draugu, rakstnieku un dramaturgu Normundu Rudzīti. Abi tagadējie valcēnieši atzīst, ka pilsēta ir jauka un iedvesmo uz radošu darbību.Ieva atceras, ka vēlme uzrakstīt kādu dzejoli viņai bijusi jau pirmajās klasēs. “Kad 12. klasē revidēju savas pierakstu un skolas burtnīcas, atklāju, ka pirmo dzejoli aritmētikas burtnīcā esmu ierakstījusi jau 3. klasē. Tagad bez dzejošanas vairs nespēju iztikt,” atzīst dzejniece. Literatūras skolotāja gan neesot uzķērusi viņas patiku rakstīt, jo ilgu laiku Ieva savus darbus nevienam nerādīja. Lielākoties autore sacerējusi pati savam priekam bez nodoma uzrakstīto darīt zināmu citiem.Autores daiļradē nav konkrētu tēmu. Viņas dzejoļi vairāk uzskatāmi par cenšanos notvert vārdos mirkļa izjūtas dvēselē. Kā saka pati autore, citi kādu lietu izdomā un noglabā domās, bet viņu spējas izjūtas piespiež apsēsties un uzlikt tās uz papīra. Dažkārt pati jūtoties pārsteigta, skatoties, kas beigās sanācis. Ieva atzīst, ka rakstīšana viņai padodas viegli, tā plastiski un raiti laužoties no viņas ārā. Ir bijuši gadījumi, kad, pēkšņas iedvesma pārņemta, viņa dzejoli uzrakstījusi pat trolejbusā.Vairāk vērotāja kā dalībnieceArī Valka uz autori iedarbojoties iedvesmojoši. “Te saskaras divu tautu kultūras. Ir ļoti interesanti redzēt, ka ar visām mūsu atšķirībām protam labi sadzīvot. Man patīk pastaigāties pa Valgu, apskatīties igauņu celtās ēkas, vērot igauņu dzīvesveidu. Tas ir tas īpatnējais, kas piemīt robežpilsētai Valkai – iespēja dažās minūtēs no vienas kultūrvides nokļūt citā,” saka I. Sprīvule.Dzejniece uzskata, ka viņa drīzāk ir visu norišu un procesu vērotāja no malas nekā aktīva dalībniece tajos. “Šāds stāvoklis man ir kā pieradums. Varbūt arī tādēļ neesmu bijusi aktīva savu dzejas darbu publiskošanā, bet vairāk rakstījusi sev. Reiz it kā bija iespēja izdot pirmo dzejoļu krājumu, bet to neizmantoju. Laikam ritot, esmu gan ievērojusi, ka mans uzrakstītais rod atbalsi arī citos un kaut ko dod viņiem, tā ka, iespējams, savas domas mainīšu un nākotnē uzrakstītajā dalīšos ar citiem,” spriež autore.Pie tāda secinājuma dzejniece nokļuvusi, redzot cilvēku attieksmi pret viņas lasītajām vārsmām publisku uzstāšanos reizēs. Piemēram, aizpērn Dzejas dienu pasākumā Saulkrastos viņas dzeju atzinīgi novērtēja dzejnieks Eduards Aivars. Uzreiz redzēt, ka tavs sacerētais patīk citiem, tas ir neizsakāms gandarījums un stimuls tālākam darbam. Varbūt tādēļ līdz šim dzejniece devusi priekšroku dzejas lasījumiem klausītājiem, nevis centieniem kaut ko nopublicēt. “Lampu drudzis pirms uzstāšanās gan ir pastāvīgi, bet citi autori mani ir mierinājuši – ja tāda nebūtu, tad ar mani kaut kas nebūtu kārtībā,” saka dzejniece. Šādos sarīkojumos Ieva tuvāk ir iepazinusi arī citas dzejnieces no Valkas – Aiju Ābenu, Anitu Anitīnu un Ausmu Kurpnieci. Ar viņām Ieva ir pārrunājusi visām tuvu tēmu – mūziku. Viņa pati bez mūzikas tāpat kā bez dzejas nevar dzīvot. Mūziku Ieva klausās pat rakstot. Tad viņa jūtoties īpaši labi.Iepriecina kultūras aktivitātesTik aktīvu kultūras dzīvi kā Valkā dzejniece citās mazpilsētās nav redzējusi. “Te ir ko redzēt. Bibliotēka rīko daudz pasākumu, arī kultūras namā viss notiek. Tas ir patīkami, jo mūsdienās ne par dzejnieku, ne vispār par kultūras darbinieku nav viegli būt. Kultūra ir joma, kas mūsu valstī tikpat kā netiek atbalstīta. Tā pastāv uz darbinieku un radošu cilvēku entuziasma un ir atkarīga no sponsoru labvēlības,” secina dzejniece.Tomēr viņa nedomā, ka ar sausu aprēķinu piesātinātais mūsdienu kapitālisms nomāks cilvēku garīgās tieksmes. Joprojām atrodas tādi, kuri nespēj iztikt bez dzejas un prozas rakstīšanas. Pēc autores domām, arī tie cilvēki, kam dzejas lasīšana kļuvusi par dzīves nepieciešamību, spiedīgāku dzīves apstākļu dēļ no tās neatteiksies. Mašīnu dunā un naudas apritē kāds vienmēr gribēs dzirdēt dzeguzes balsi, un tā ir visu radošo cilvēku cerība.
Ieva Sprīvule* * *atgriezties pirmsākumosspilgtas gaismas pielietā istabiņāmanā saules pinumāsasildās rociņas kājiņassirsniņasārpuszemes civilizācijāmvairs nav nozīmestikaigaismas daudzums dzijas kamolā * * *tapa Vārdsizveidojās PlaisaKlusums* * *tieši tagadpilnīgi atklātitieši šeitpilnīgi noteiktigūst aprises mana dvēsele un miesa* * * aromātiskas sveces uguns starp uzbrieduša vārda satrauktiem burtiem jūtīgums pamirst
