Pagājušajā nedēļā Eiropas Savienības lauksaimniecības komisārs Dačans Čološs no Rumānijas visās dalībvalstīs izziņoja jaunizstrādāto Eiropas Savienības kopējās lauksaimniecības politikas reformu laika posmam no 2014. līdz 2020. gadam.
Kā jau varēja gaidīt, Baltijas valstīm arī turpmākajiem septiņiem gadiem ir iedalīti vismazākie tiešie atbalsta maksājumi.Netaisnība izraisa protestusTos gan ir plānots palielināt, tomēr atbalsta finansējums tik un tā ir ievērojami mazāks par Eiropas Savienības vidējo maksājumu. Eiropas Komisijas likumdošanas priekšlikums paredz, ka tām Savienības valstīm, kuras tiešajos maksājumos saņēmušas mazāk par 90 procentiem no Eiropas Savienības vidējā maksājuma lieluma, līdz 2017. gadam segs trešdaļu starpības. Tas nozīmē, ka Latvijas lauksaimnieki līdzšinējo 95 eiro vietā par hektāru iegūs 141 līdz 144 eiro. Tāda summa neapmierina zemkopjus, jo attīstītajās Eiropas valstīs šī summa ir no 450 līdz 500 un pat vairāk eiro.Lai protestētu pret šādu nevienlīdzību un netaisnīgu maksājumu sadali, daudzi Latvijas lauksaimnieki pulcējās uz piketu Rīgā pie Eiropas Savienības mājas. Latvijas lauksaimnieki prasa vismaz 200 eiro par hektāru. Daļa zemnieku devās arī uz Briseli, lai piketētu pie Eiropas Parlamenta. Kopumā tur piketēja apmēram 80 Baltijas lauksaimnieku. Viņu vidū bija arī Smiltenes pagasta zemnieku saimniecības “Rožkalni” īpašnieks Ivars Ādamsons. Viņš gan Briselē ieradās atceļā no Grieķijas.“Rīgā, lai lidotu kopā ar citiem piketētājiem, nepaguvu nokļūt, jo Grieķijā streika dēļ iznāca kavēšanās. Aizkļuvu līdz Frankfurtei un tālāk līdz Briselei braucu ar automašīnu.Samierināties nedrīkstI. Ādamsons uzskata, ka nekad nedrīkst samierināties ar netaisnību. Tikai aktīvi iestājoties par savām tiesībām, var izcīnīt taisnību. “Par to pārliecinājos jau Grieķijā. Cilvēki ļoti aktīvi cīnās par savām intereses. Mums tās jāaizstāv lauksaimniecībā. Pikets noritēja ļoti normāli. Nebija nekādu pārpratumu. Divas stundas nostāvējām vienā vietā un nākamās divas – citā. Aprunāties ar mums no parlamenta ēkas iznāca Eiroparlamenta deputāti no Latvijas – Krišjānis Kariņš, Inese Vaidere, Ivars Godmanis, Tatjana Ždanoka un Alfrēds Rubiks. Viņi mūsu prasībām apliecināja savu atbalstu.Patika, ka bijām vienoti ar pārējām Baltijas valstīm – Igauniju un Lietuvu. Tas izskatījās ļoti simboliski,” saka I. Ādamsons.Pēc kāda laika piketētājiem pievienojies arī Valsts prezidents Andris Bērziņš, kurš todien atradās Briselē. Ar laba vēlējumiem pie lauksaimniekiem pienāca arī eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga.“Tā nebija velti pavadīta diena. Arī lauksaimniecības komisāra pārstāvji mūs uzaicināja uz tikšanos, lai uzklausītu mūsu viedokli.Tik krasa starpība tiešajos maksājumos mūs pilnībā izslēdz no konkurences Eiropas vienotajā tirgū. Visas izmaksas mums ir vienādas. Tad arī atbalstam vajag būt izlīdzinātam. Domāju, ka esam sadzirdēti un ar laiku savu taisnību panāksim. Cīņa ir tikai sākusies,” apliecina zemnieks. Lauksaimnieku protesti ir sadzirdēti. Vēl piketa dienā Eiropas Parlamenta deputāte no Latvijas Sandra Kalniete sasauca visu Baltijas deputātu sanāksmi, lai aicinātu viņus uz kopīgu rīcību ar mērķi panākt izmaiņas par labu Latvijai.To, ka jābūt aktīvākiem un noteikti jāturpina cīņa par savām tiesībām, atzīst arī citi zemnieki. Valkas pagasta zemnieks Ziedonis Grūbe uzskata, ka noteikti jācīnās tālāk par prasību izpildi un nevis vieniem, bet kopā ar lietuviešiem un igauņiem. Tad mūs Eiropa ātrāk uzklausīs, jo no laba prāta bagātais diezin vai dalīsies ar nabadzīgāku. Ēveles pagasta zemnieks Ivars Āboltiņš uzskata, ka aktīvākiem un stingrākiem prasībās jābūt arī Latvijas eiroparlamentāriešiem un valdības pārstāvjiem. “Nesen klausījos televīzijā Eiroparlamenta deputātu Ivaru Godmani un Zemnieku saeimas priekšsēdētāja vietnieci Mairu Dzelzkalēju. Nezinu, kas tā par runāšanu. Abas personas tikai nosaka, ka zina situāciju, bet neko nevar teikt un padarīt. Nu tad nevajag kandidēt uz Eiropas Parlamentu. Savukārt valdība tās pašas mazās Eiropas subsīdijas vēl apliek ar nodokli. Vispirms mūsu pašu varai ir vairāk jāmobilizējas Latvijas interešu aizstāvēšanai un tad to ievērošanu var prasīt no eiropiešiem,” saka I. Āboltiņš.
