“Viņš visu mūžu vientuļš bija, un arī tagad gluži viens…” Nez kādēļ tieši šajā mirklī klaunam Karlo ausīs ieskanējās šīs kādreiz populārās dziesmiņas vārdi.
“Viņš visu mūžu vientuļš bija, un arī tagad gluži viens…” Nez kādēļ tieši šajā mirklī klaunam Karlo ausīs ieskanējās šīs kādreiz populārās dziesmiņas vārdi. Varbūt tos atmiņā atsauca smeldze, kas pašlaik sāpīgi dzēla sirdī. Publikas smiekli šo sajūtu tikai pastiprināja. Klaunam žonglējot no rokām bija izkritusi bumbiņa un, to ķerot, Karlo pakrita. Skatītāji par viņu smējās.
“Esmu vecs. Nekam derīgs. Jau kuro reizi es izjūtu šo smieklu naidīgumu. Izsmiekla objekts,” domāja klauns un piespiesti pasmaidīja zālei.
Tic satīras varai
Jurģis kādreiz bija strādājis cirkā. Toreiz arēna un prožektoru gaisma viņam bija visa dzīve. Jurģis sava klauna Karlo tēlu neveidoja vien kā lempīgu muļķi, kurš klūp, veļas un plēš traukus. Karlo daļēji bija otrs Jurģa “es”, ar kura palīdzību viņš vērsās pret dažādām negācijām sabiedrībā. Klauna ieroči pret tām bija satīra un joki. Protams, to visu viņš apvienoja ar smieklus izraisošām kustībām, jo tāda ir klauna daba.
Jaunībā viņš dzīvi uztvēra kā ideālists. Ticēja, ka komjaunatne un vienīgā partija patiesi cīnās par cilvēku laimi. Jurģis bija pārliecināts, ka tikai daļa cilvēku ar savu savtīgumu, lišķību un karjerismu piesārņo dzīvi. Pamazām viņam acis atvērās. Tad, kad redzēja — viņu neviens īpaši nevēlas uzklausīt, gluži otrādi — nereti amatpersonas pat draudēja, ka sabojās viņam turpmāko dzīvi, ja neliksies mierā ar savu pašiedomāto taisnīgumu. Sākot darboties cirkā, Jurģis nolēma, ka par visu slikto smiesies un liks arī citiem smieties. Viņš atcerējās, kā gandrīz pa visu arēnu ritināja platu papīra rulli un centās to pierakstīt pilnu, tā izsmejot tolaik par dzīves normu kļuvušos pierakstījumus. Spilgti atmiņā bija palikusi arī ļodzīšanās uz virves, uz kuras viņš centās noturēties, zem apģērba palicis spilvenus. Tā klauns Karlo izsmēja resnos bosus, kuri augstākajā elitē mēģināja noturēties virs ūdens, neko citu nedarot, kā vien pildot savas kabatas. Savu uzstāšanos sižetus viņš domāja pats un to iestudēšanai veltīja visu laiku. Klauns cerēja, ka smiekli par trūkumiem sabiedrībai liks domāt, kā negācijas izskaust.
Lauru vietā saņem vientulību
Iznākums gan bija citāds un gaužām bēdīgs. Kādu vakaru Jurģis dzīvokli atrada tukšu. Sieva un abas meitas viņu bija atstājušas. Tovakar viņš ilgi kā sastindzis sēdēja uz gultas malas un raudzījās pretim stāvošā drēbju skapja pavērtajās durvīs. Skapja iekšpusē rēgojās tukši pakaramie. Pirmo reizi viņš izdzirda tikšķam sienas pulksteni. “Tas sāk skaitīt manu vientulības laiku,” iedomājās Jurģis. Tajā brīdī viņš pēkšņi atskārta, ka nespēj atminēties, kad pēdējo reizi uzklausījis sievu un runājies ar meitām. Viņi bija vienkārši dzīvojuši līdzās. Visas dienas — no rītausmas līdz vakaram — viņa laiku bija paņēmis cirks. Prātā iešāvās — kāda velna pēc viņš savā dzīvē šim darbam piešķīris galveno vietu? Kāda tam jēga? Par to agrāk viņš nebija iedomājies, bet tagad šis jautājums viņa smadzenes bakstīja kā īlens.
Sieva un meitas pie viņa neatgriezās. Tikai vēlāk viņš netieši uzzināja, ka Māra savā sabiedrībā ilgāku laiku viņa klauna lomas dēļ jutusi diskomfortu. Sieva lielā uzņēmumā bija nodaļas vadītāja, un darbabiedri bieži neslēpa izbrīnu, kā viņa varējusi iziet pie tik vieglprātīga vīra, kurš prot tikai ākstīties un dzīt jociņus. Dažus Māras kolēģus kaitināja Jurģa asā mēle, kas nereti sāpīgi skāra viņu dzīvesveidu, kurā netrūka ar uzpūstiem skaitļiem iegūtu prēmiju, blatu un visu lietu izkārtošanas ar paziņu starpniecību. “Jokdari pie sāniem esi dabūjusi. Vai tev pašai viņa klauniskās izdarības vēl nav apnikušas?” šad tad kāds pajautāja Mārai. Ne vienreiz vien viņa gribēja nopietni parunāties ar Jurģi, bet tie bija kā sienai teikti vārdi. Jurģis, šķiet, sievu nemaz nedzirdēja. Un beigas bija tādas, kādas bija.
Zaudē darbu cirkā
Pēc laika Jurģis cirkā darbu zaudēja. Administrācija no viņa pacentās atbrīvoties. Jurģis pats saprata, ka vairākas viņa pēdējās uzstāšanās nebija izdevušās, jo ar nomāktu garastāvokli grūti dzīt labus jokus. Tomēr tas nebija galvenais iemesls, jo Karlo bija pietiekami talantīgs klauns, lai zem smieklu maskas prastu paslēpt asaras. Arī gadi diezin vai bija izšķirošais faktors, kaut jaunība no viņa attālinājās arvien vairāk. Jurģis nojauta, ka galvenais iemesls, visticamāk, bijis kāda funkcionāra iejaukšanās, kuram viņa satīriskie jociņi sākuši apnikt. Atkal jautājums — kādēļ viņš visu upurējis šā darba dēļ? — sāka urdīt prātu. Dzīvi un sabiedrību ar saviem smiekliem viņš nebija izmainījis. Cilvēki turpināja krāpt, blēdīties, ņemt un dot kukuļus, zagt, cīnīties par varu, rīkoties tā, it kā nekas nebūtu noticis. It kā tāda Karlo nemaz nebūtu. “Es esmu suns, kas rej, bet karavāna netraucēti virzās uz priekšu,” ironiski par sevi nodomāja Jurģis.
Aizbrauc no galvaspilsētas
Viņš aizbrauca dzīvot uz provinci. Mazpilsētā Jurģis sāka strādāt par kurinātāju. Ar šo statusu viņš sagaidīja Atmodas laikus. Gadu gaitā klausoties valdības un politiķu solījumus un redzot, kā daudzi no tiem vēlāk paliek par tukšu muldēšanu, Jurģim atkal gribējās smieties. Viņš iestājās vietējā tautas teātrī. Režisoram Jurģis bija ieguvums, jo ar viņa palīdzību pilsētā izdevās izveidot stabilu viena aktiera teātri. Tagad klauns Karlo bija ne tikai klauns, bet arī aktieris komiķis. Viņā atkal pamodās ideālists. Jurģis savos satīriskajos uzvedumos izsmēja ne tikai kukuļdevējus un ņēmējus varas aprindās, bet arī vietējo ierēdņu birokrātisko domāšanu un pašvaldību šefus, kuri par vērtīgāko dārgumu uzskatīja sava amata krēslu.
Diemžēl valsts iekārtas maiņa nebija izmainījusi cilvēkus. Sākumā par Jurģa jociņiem labāko aprindu pārstāvji pieklājīgi pasmējās, vēlāk ar dzēlīguma pieskaņu balsī silti ieteica padomāt par “plates mainīšanu” iestudējumos. Savukārt vienkāršie ļaudis sirsnīgi pasmējās un skaļi aplaudēja klaunam Karlo, bet nākamajā dienā viņu jau bija aizmirsuši. Klauns Karlo ar saviem smiekliem pasauli nebija izmainījis. Viņa smiekliem un jokiem šajā laikā nebija nekādas nozīmes un vērtības, kaut tiem klauns bija veltījis visu mūžu. Iestādēs, kur Jurģis vēlējās nokārtot kādu lietu, viņu uzņēma arvien atturīgāk, jo pie rakstāmgaldiem sēdošie priekšnieki un ierēdņi netieši uz viņu raudzījās kā uz nekaunīgu klaunu, kurš kādreiz var izsmiet arī viņus.
Tikšanās ar pagātnes ākstu
Jurģis, mazliet pieklibojot, devās mājās. Kritienā uz skatuves viņš bija sāpīgi sasitis kāju. Bumbiņas nenotveršana un paklupšana nebija neuzmanība. Viņam jau no rīta reiba galva. Arī sirds neritmiski pulsēja. Reiz tikpat slikti viņam bija palicis kurtuvē. Ārsts kaut ko teica par sirds un asinsvadu slimību, ierosināja iestāties slimnīcā, bet Jurģis nepiekrita.
Viņš zināja, ka galvenais slimības iemesls ir domas par abām meitām. Kādēļ viņas Jurģi nekad neapciemoja? Ko māte tādu varēja viņām pateikt? Jurģis kļuva drūms, iedomājoties, ka meitas ir aizgājušas pa to dzīves ceļu, par kuru viņš savā mūžā ir smējies. Smējies tādēļ, ka neko citu nav varējis iesākt.
Jurģis atlaidās gultā. Istabas kontūras acu priekšā pamazām sāka gaist, un tad parādījās viņš. Augumā mazais vīriņš palēcienā apsēdās uz galda malas, norāva savu izpušķoto plato cepuri, demonstratīvi paklanījās un, ar platu vēzienu novicinājis cepuri, izmeta: “Tu taču zini, kas es esmu. Karaļa āksts! No viduslaiku karaļa galma! Pirmo reizi tu par mani iedomājies, kad stāvēji pie jūsu paaudzes aktiera Edgara Liepiņa pieminekļa, uz kura ir arī mūsu cunftes pārstāvis. Skatoties uz viņu, tu iedomājies par mani un sevi. Tikai veltīgi. Es biju savā vietā un laikā. Savukārt tu esi laikā, kas vairs nav tavs. Tas ir sen beidzies, un tu kā aklais maldies trijās priedēs,” norādīja āksts un skaļi iesmējās.
“Kādēļ tad šis nav mans laiks, ja jau tajā atrodos?” painteresējās Jurģis.
“Tu šajā gadsimtā iederies kā kurinātājs vai asenizators, bet ne kā klauns Karlo. Āksti pieder patiesībai, bet tai deva godu tikai senlaikos. To respektēja pat varas koridoros, kuros valdīja viltus un intrigas. Tomēr visiem blēdīgiem plāniem par pamatbāzi izvēlējās patiesību. Karaļi to nevēlējās izrādīt atklāti, tādēļ patiesību uzturēja ākstos. Mēs valdniekiem bijām tuvāk par viņu miesassargiem, un pirms stratēģiski svarīgu lēmumu pieņemšanas viņi pastāvīgi uzklausīja mūs. Mums nepareizi iecerētos plānus vajadzēja izņirgāt un it kā cita starpā izkliegt, ka karalis ir varens. Vadoties pēc mūsu ākstīgajiem izteicieniem, nereti mainīja armiju uzbrukumu plānus, pieņēma svarīgus lēmumus valsts pārvaldē,” lepni paziņoja āksts.
“To cerēju arī es,” izšļupstēja Jurģis.
Āksts atkal iesmējās: “Un veltīgi. Vai nezināji, ka Bībele pareģo — pasaulē ļaunums kļūs arvien lielāks. Mēs ēdām pie karaļgalda, jūs pārtiekat no iztikas minimuma drupačām. Mēs ar asprātīgu izteicienu esam apturējuši karaļu nepareizi iedomātu lēmumu pieņemšanu, bet jūsu izsmietie kukuļdevēji, mafiozņiki un parazīti uz ieņemamo amatu fona turpina darboties ierastajā ritmā. Smejieties un izsmejiet veseli, neviens vairs patiesību nerespektē. Jūsu laika rakstnieks Kurts Vonnegūts to saprata ļoti ātri un romānā “Kaķa šūpulis” savam varonim lika uzkāpt kalnā un parādīt pasaulei garu degunu, jo neko citu viņš nespēja un to labi apzinājās. Atombumbu modernizācija turpinās,” lepni paziņoja āksts.
“Tad jau arī tavi smiekkli, ākst, ir bez jēgas, jo pasaules virzība tik un tā ir pavērsusies uz slikto pusi un gan tavi, gan mani smiekli šo pavērsienu nav ietekmējuši,” atbildēja Jurģis.
“Savā laikā mēs šo to varējām mainīt, bet, piekrītu, vēlāk daudzi āksti karaļiem kļuva par traucēkli, tādēļ daži valdnieki viņus lika nogalināt. Kā jau teicu, pasaule tik un tā pamazām kļuva ļaunāka,” skumji nobeidza āksts.
“Savu smieku un ākstību dēļ esmu daudz zaudējis, vispirms jau ģimeni. Tieši tādēļ es neatteikšos no smiekliem, jo tie man ir viss, kas palicis. Varbūt kāds rakstnieks vai publicists par mani kādreiz uzrakstīs un, iespējams, kāds vēlēsies tālāk dzīvot Karlo tēlā. Ja nemirst ļaunums, tad nedrīkst pieļaut, ka mirst smiekli par to. Ja citādi nevar — lai tad abi ir mūžīgi,” noteica Jurģis.
Āksta tēls sāka izgaist, un Jurģim acu priekšā sāka riņķot ugunīgi apļi.
***
Jurģa alias klauna Karlo līķi pēc kaimiņu ziņojuma atrada pēc dažām dienām. Viņš gulēja gultā. Sejā bija sastindzis smaids. Gaismēnas, kas no loga bija sasniegušas mirušā seju, padarīja to vēl atbaidošāku. “Tas ir Kvazimodo ar savu sāpīgo smaidu,” noelsās atbraukušais feldšeris. Arī medicīniskās palīdzības automašīnas šoferis, kurš palīdzēja līķi novietot uz nestuvēm, jaunībā bija lasījis Viktora Igo romānu “Cilvēks, kas smaida”. Viņš atcerējās, ka Kvazimodo bija dzīvojis katedrālē — Dievnamā.
