Ir tādas profesijas, bez kurām mūsu dzīve nav iedomājama. Un viena no tām ir skolotājs. Tradicionāli oktobra sākumā atzīmējam šīs profesijas svētkus, tāpēc atcerējos savus skolotājus. Laimīgi ir tie cilvēki, kuriem ir un bija labi un saprotoši pedagogi, kuri ne tikai prot iemācīt, bet ir arī kolosāli cilvēki. Atklāti sakot, man ar skolmeistariem ir paveicies – gan toreiz, kad pati sēdēju solā, gan tagad, kad skolu apmeklē mani bērni. Savus skolotājus parasti satieku salidojumos. Un tas ir tikai dabiski, ka, ieraugot vienam otru, apskaujamies un sabučojamies. Šo gadu laikā viņi man kļuvuši kā tuvinieki, kuriem interesē manas gaitas, un man rūp, kā viņiem klājas. Jāteic gan, ka mani skolotāji stundās bija stingri un prasīgi, nepiekāpās nevienai mūsu provokācijai, bet ārpus skolas kopā ar mums devās piedzīvojumiem bagātos pārgājienos, brauca tālās ekskursijās, atbalstīja mūsu trakulīgās idejas par klases vakaru naktī, nakts pārgājienu apkārt ezeram un spokošanos ar palagiem. Iespējams, mūsdienās tas šķiet pats par sevi saprotams, bet stingrajos padomju gados tā vienkārši nemaz nevarēja jautroties. Visam bija savi ierobežojumi, bet atmiņas par skolas gadiem ir gaišas. To arī cenšos iemācīt bērniem, ka viss, kas ar tevi notiek skolā, dzīvē noteikti spēlēs svarīgu lomu. Tāpat kā skolotāji, kuri paliek sirdī un prātā.
