Pirmajā Latvijā nodzīvotajā pusotrā mēnesī 15 gadus vecā blondā zilace iemācījusies pirmos teikumus latviešu valodā: “Mani sauc Šarlote. Un es nerunāju latviski.”Vāciete Šarlote Tanhoizere no mazas pilsētiņas Neuhuettenas ieradusies Latvijas mazpilsētā Smiltenē, lai šeit vienu gadu dzīvotu un mācītos vietējā skolā. Viņa ir viena no 28 ārzemniekiem, starptautiskas jauniešu pieredzes apmaiņas programmas AFS sūtņiem, kuri šajā mācību gadā mācās Latvijā. Šarloti uzņem Smiltenes Centra vidusskolas 10. klases skolniece Dita Pētersone un viņas vecāki Marika un Jānis. Dita turklāt ir Šarlotes klasesbiedrene un vācu meitenes gide viņai pagaidām vēl svešajā valstī.Vāciete ir otrā Ditas “audžumāsa”. Pirmā – Taizemes meitene Jutama Tavonga – pēc Smiltenē, Pētersonu ģimenē, nodzīvotā gada jau atgriezusies dzimtenē un tagad Ditai un viņas vecākiem sūta no tālās Āzijas zemes mīļas apsveikuma kartītes.Draudzība, kas nepazūdŠis ir otrais mācību gads pēc kārtas, kad Dita ar mammas un tēta atbalstu ģimenes privātmājā Smiltenē uzņem programmas “AFS Latvija” viesskolēnu. Ģimenē ienāk pusaudzis no citas valsts, ar citu mentalitāti, sadzīves paradumiem un ar savu raksturu. Vai tomēr nav pārāk grūti parakstīties uz to divus gadus pēc kārtas?Ir vērts, jo ieguvums ir draudzība, kas nezūd, uzsver Dita. Viņa un Jutiņa, kā smilteniešu ģimenē mīļi dēvē Jutamu, ļoti sadraudzējās. Tagad Taizemē ir vieta, kur Ditu vienmēr gaida ciemos. Savukārt Pētersonu ģimene joprojām gatavo taizemiešu ēdienus un priecājas par Jutamas sūtītajiem apsveikumiem. Ļoti gribas slēpot, tikko rakstījusi meitene no siltās Taizemes.Vācija un tās iedzīvotāju paražas Ditai nav tik svešas, kā savulaik bija ar tālo un nezināmo Dienvidāzijas zemi. Pusaudze Vācijā bijusi vairākkārt. “Comenius” izglītības projektā vienu nedēļu pat dzīvojusi vāciešu ģimenē, bet vienu nedēļu uzņēmusi vācu meiteni savās mājās Latvijā.Dita jau aizvadītā gada augustā gribēja uzņemt viesskolnieci no Vācijas, lai labāk iemācītos vācu valodu un tad nākotnē varbūt varētu studēt Vācijā. “Toreiz tētis teica “nē”, ņemam no Āzijas, no Taizemes. To gadu kopā ar Jutiņu nenožēloju,” smaida jauniete.Dita pati AFS apmaiņas programmu nav izmēģinājusi, taču nenoliedz, ka sapņo gadu pamācīties citur, vislabāk Austrālijā vai Jaunzēlandē. Čīlei un Krievijai pateica “nē”Dita ar Šarloti, jau mīļi nodēvētu par Lotiņu, sazinās četrās valodās: pārsvarā angļu, nedaudz – vācu, krievu un latviešu.Šarlote sākumā gribēja vienu gadu mācīties Čīlē vai Krievijā, bet viņas tētis pateicis striktu “nē”. Tas būšot pārāk bīstami, vajag ko drošāku. Tāpēc tika izraudzīta Latvija, par kuru Šarlote agrāk zināja vien to, ka šī valsts atrodas Eiropā. Tikai vēlāk, kad jau bija skaidrs, uz kurieni doties, sāka lasīt par mūsu zemes vēsturi.Latvija atzīta par labu krievu valodas praktizēšanai, ko Šarlote jau mācījās savā Valdorfa skolā. Vācietei patīk krievu valodas skanējums, turklāt viņas zemē daudzi runājot krieviski. “Ja ceļoju pa Eiropu, tad gribu saprast, ko saka citi, un arī pati piedalīties sarunā,” piebilst meitene. Kopā ar vecākiem vai klasi Šarlote apceļojusi daudzas Eiropas zemes: Franciju, Itāliju, Šveici, Angliju, Zviedriju, Čehiju, Slovākiju, Luksemburgu, Nīderlandi, Poliju. Būdama pieredzes bagāta ceļotāja, Šarlote tagad tomēr skumst pēc mājām – vecākiem un divām māsām – un draugiem, un pat nedaudz nožēlo izvēli piedalīties skolēnu apmaiņas programmā. Meitene bieži sazvanās un sarakstās skaipā ar savējiem. Tur, Vācijā, Šarlotei tagad ir pat “audžumāsa”, krieviete Katja, no tās pašas apmaiņas programmas.Šarlote gan cer, ka pirmā brīža skumjas pāries un līdz nākamā gada jūnijam, kad jādodas mājās, jau būs iedzīvojusies. Turklāt te par viņu rūpējas gan Smiltenes Centra vidusskolā, gan “audžuģimenē”. Daudz laika un līdz ar to arī domu aizņem mācības, jo visi priekšmeti jāapgūst pagaidām svešajā latviešu valodā. Turklāt Šarlotes skolā skolēni vairāk strādājot grupās, bet Latvijā mācību stundās dominē skolotāja stāstījums. Jāpierod arī pie tādas atšķirības. Latvijā – draudzīgi puiši Vācietei ir arī dota iespēja Smiltenē izpausties viņas mīļākajos vaļaspriekos. Šarlote paņēmusi no mājām līdzi saksofonu un tagad pilnveido muzicēšanas māku pie Smiltenes mūzikas skolas skolotāja Jāņa Silakalna. Otrs vācietes hobijs ir rokasbumba. Smiltenē to viņa aizstājusi ar volejbolu un trenējas vietējā sporta skolā. “Gājām un runājām, lai Lotiņai būtu tādas iespējas. Jauki, ka ir tik atsaucīgi cilvēki,” priecājas Dita.Pirmajā skolas mēnesī Šarlote nedaudz iepazinusi Smilteni un vietējo jauniešu dzīvesveidu. Nekā tāda, kas viņu īpaši pārsteigtu, neesot. Vienīgi Vācijā jaunieši ģērbšanās stilam nepiešķir tik lielu nozīmi kā Latvijā, atzīst vāciete. Viņas dzimtenē skolēni uz skolu dodas vienkāršā, sportiska stila apģērbā un tik ļoti necacojas un neskatās, ko cits uzvilcis. Vēl vācu jauniešiem nepatīk dziedāt un dejot. Ja kāds Vācijā pasakot, ka patīk tautasdejas, par viņu pasmejoties. “Un vēl Latvijā ir ļoti draudzīgi puiši! Arī klasē viņi visvairāk ar mani runājas,” Šarlote ievērojusi vēl vienu atšķirību.Taujāta par Vācijas pusaudžu un jauniešu dzīvesveidu, meitene teic, ka daudzi lieto narkotikas, alkoholu un smēķē, bet attiecības skaidro kautiņos. “Mūsu pilsētiņa ir maza, cits citu zina, tāpēc jaunieši ir piesardzīgāki. Ja kas notiks, ātri vien uzzinās. Mēs brīvajā laikā satiekamies ar draugiem, aizejam uz veikalu, nopērkam našķus, pēc tam pasēžam un runājamies,” stāsta Šarlote.
par “AFS latvija”
Šajā mācību gadā Latvijā uzņem 28 skolēnus: sešus zēnus un 22 meitenes.AFS ir nodaļas 60 valstīs.Latvijā viesskolēni ieradušies no: Austrālijas, Dānijas, Vācijas, Itālijas, Taizemes, Venecuēlas, Turcijas.Viņi dzīvo un mācās: Rīgā (6), Mārupē (5), Limbažos (2), Augšlīgatnē (2), pa vienam – Jēkabpilī, Daugavpilī, Smiltenē, Ādažos, Liepājā, Ikšķilē, Kocēnos, Gulbenē, Līvānos, Aizkrauklē, Cēsīs, Raganā un Valmierā.
audžumammas domas
Marika Pētersone, smilteniete: – Uzņemt ģimenē uz ilgu laiku ārzemju skolēnu nozīmē pielāgošanos. Tas nav viegli. Faktiski ģimenē ienāk vēl viens bērns, tikai jau paaudzies un sākumā svešs. Taču vienlaikus tas ir interesanti. Svešvalodas zināšanas uzlabojas arī mums, vecākiem. Kas attiecas uz finansēm, tad mums viesskolēns ir jāpabaro. Taču ne jau velti saka: kur ir trīs mutes, tur arī ceturtā ir paēdusi. Vadājam viņu ekskursijās, taču reizēm arī pati meitene to finansē. Galvenais ieguvums ir emocijas, un tās nav novērtējamas naudā.
